Attēls: Baltic Media Valodu mācību centrs

Katru dienu, staigājot vai braukājot pa pilsētu, lasām tās zīmes. Kad pilsēta pierasta un pazīstama, tās pat lāgā nepamanām, taču tas nenozīmē, ka zīmju nav. Filoloģijas doktore, sociolingviste SOLVITA BERRA (bij. ­POŠEIKO) zīmes pamana, apkopo un analizē.

Solvitas Berras pēcdoktorantūras pētījumam dots garš un laja acīm diezgan sarežģīts nosaukums: “Pilsētu lingvistiskā ainava kā daudzpusīgs resurss Baltijas valstīs: valodnieka, uzņēmēja un studenta perspektīva”. Projektu īstenojot, analizēti vairāk nekā 15 000 lingvistiskās ainavas zīmju vairākās Baltijas valstu pilsētās, liela daļa no tām – Rīgā. Ko tās atklāj par mūsu pilsētvidi un mums pašiem?

Lingvistiskā ainava ir apdzīvotā vietā redzamie publiski izvietotie rakstveida teksti vienā vai vairākās valodās. Tajā iekļaujas, piemēram, grafiti, sludinājumi, tās varētu būt digitālās reklāmas, protams, afišas. Var teikt, ka lingvistiskā ainava ir visu tekstu kopums, arī ielu nosaukumi, norāžu zīmes – viss, ko varam redzēt un izlasīt pilsētu ielās, ir lingvistiskās ainavas teksti.

Šos tekstus var skatīt no ļoti dažādiem aspektiem. Kā valodnieci mani pirmkārt interesē, kuras valodas ir svarīgas šajās pilsētās – Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, arī kaimiņvalstu pilsētās. Kuras valodas cilvēki izvēlas lietot, ar kurām viņi sevi vai savu uzņēmumu identificē, vai zina, kā valodu lietojums tiek regulēts normatīvajos aktos, vai arī vienkārši raksta, ko vēlas.

Tāpat interesanti, kā šajos tekstos tiek atainoti nozīmīgi notikumi, teiksim, Covid-19; kas notiek vienā vai otrā pilsētas vietā, kā cilvēki publiskajā telpā komunicē, kā nodod ziņas, kā tās saņem, kurus līdzekļus izmanto komunikācijai.

Publiskie teksti vienmēr saistīti ar identitāti, tie atklāj, vai identitāte ir lokāla vai mēģināts veidot starptautisku tēlu – kolektīvu identitāti plašākā mērogā. Tāpat reklāma, publiskie teksti, kas kaut ko reklamē – uzņēmumus, politiskās partijas vai pat cilvēkus.

Avots: La.lv. Visu rakstu lasiet šeit.