Lielākajā daļā Eiropas valstu bez vienas vai vairākām oficiālajām valsts valodām ir arī mazāk lietotās valodas, piemēram, astūriešu un basku Spānijā, lejasvācu Vācijā, greko Itālijā, frīzu Nīderlandē. Par savas valodas pastāvēšanu cīnās arī kašubi Polijas ziemeļos, veru runātāji Igaunijas dienvidos, kā arī latgalieši Latvijā. Mazāk lietotās valodas un kopienas, kas tās lieto, mūsdienu globalizācijas laikmetā sastopas ar ne mazums izaicinājumiem valodu saglabāšanas, lietošanas, attīstīšanas un popularizēšanas ziņā.

Igaunijā, 50-60 kilometru attālumā no Latvijas robežas, Veru apriņķī, kādā viensētas pagalmā Latvijas Radio tiekas ar vienu no pazīstamākajiem igauņu dzejniekiem Contra, īstajā vārdā Margus Konnula, kurš ar savu daiļradi labi zināms arī latviešu auditorijai. Contra ir viens no tiem cilvēkiem, kas publiski visur cenšas runāt savā dzimtajā, veru valodā. Te gan jāsaka veru valodai Igaunijā oficiāla statusa nav, lai arī to pēc tautas skaitīšanas datiem saprot aptuveni 74 tūkstoši igauņu. Veru biežāk tiek interpretēta kā igauņu valodas dialekts, lai gan paši runātāji to uzskata par valodu. Tai ir sava rakstība.

Savukārt frīzu valoda ir otrā oficiālā valsts valoda Nīderlandē. Tajā runā vien aptuveni 320 tūkstoši Frīzlandes provinces iedzīvotāji jeb pāris procenti no Nīderlandes iedzīvotājiem. Nīderlandes provincē Frīzlandē valodas saglabāšanai un attīstībai ir pieejamas ne vien grāmatas un literatūra, bet arī savs radio un televīzijas kanāls.

“Esmu kašubietis, Polijas pilsonis un Eiropas pilsonis, bet visupirms esmu kašubietis,” pārliecinoši saka Artūrs Jablonskis (Artur Jabłoński). Viņš ir žurnālists, rakstnieks un aktīvs kašubu valodas popularizētājs Polijā. Cita starpā viņš kopā ar domubiedriem Polijas ziemeļos pirms piecpadsmit gadiem izveidojis savu radio. Arī tā ir iespēja popularizēt savu dzimto kašubu valodu, kas kopš 2005. gada ir arī reģionālā valoda Polijā. Oficiāli par kašubiem Polijas ziemeļos sevi sauc vairāk kā 230 tūkstoši cilvēku, te gan jāatzīst – ikdienā kašubu valodu lieto mazāk par pusi no tiem.

Katrai no pētītajām valodām – kašubu, frīzu un veru – ir atšķirīga vēsturiskā un šodienas situācija. Pārsteidzoši daudz kopīga tām ir ne tikai vienai ar otru, bet arī ar latgaliešu valodas situāciju Latvijā. Lai arī Eiropas sabiedrība noveco un līdz ar to arī mazāklietoto valodu runātāju skaits samazinās, veru, kašubu un frīzu, arī latgaliešu kopienas ar lielāku vai mazāku valsts finansiālu atbalstu joprojām mērķtiecīgi strādā pie savu valodu saglabāšanas. Jo valoda neatkarīgi no tās statusa ir daļa no kopienas identitātes, kas veido arī nacionālo identitāti. Tādēļ arī mazāklietoto, reģionālo valodu un dažādu valodu paveidu saglabāšana ir būtiska, uzsver sociolingviste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Lazdiņa.

“Ja es kā valodnieks studentiem skaidroju, kāpēc ir svarīgi neatkarīgi, vai es formulēju, vai tā ir valoda, dialekts vai izloksne, kāpec ir svarīgi saglabāt reģionālos variantus, tāpēc, ka, ja pirmkārt jūs domājat pat latviešu literāro valodu, tad tā nevar izdzīvot, ja viņai nav reģionālo valodu, jo tās ir tās saknes, kas baro stumbru. Ja mēs nerūpēsimies par variantiem, par šo fonu, par šīm saknēm, tad mūsu pašu latviešu valoda kļūs par fonu lielākai valodai,” tā Lazdiņa.

Mazāk lietotajām valodām Eiropas valstīs ir dažāds statuss, kādai ir oficiāls valsts valodas statuss, kādai ir reģionālās valodas statuss, citas uzskata par valodu paveidiem vai attīstītiem dialektiem. Arī Latvijā ir gandrīz izzudusī līvu jeb lībiešu valoda, kurā šodien runā vien daži desmiti cilvēku, kā arī joprojām spēcīgi attīstītais valsts valodas likuma izpratnē vēsturiskais latviešu valodas paveids jeb latgaliešu valoda, kurā pēc pēdējiem tautskaites datiem ikdienā runā ap 165 tūkstoši jeb gandrīz 9% Latvijas iedzīvotāju.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.