Pētījums: Jauniešu latviešu valodas prasmes uzlabojas

Jauniešu latviešu valodas zināšanas uzlabojas, taču saglabājas aptuveni 8-10% liela daļa krievvalodīgo, kas latviešu valodu nemāk nemaz. To pētījumā “Valodas situācija Latvijā: 2010 – 2015” secinājusi Latviešu valodas aģentūra.

Otrdien, 11.oktobrī, aģentūra ar pētījuma rezultātiem iepazīstinās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus.

Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola uzskata, ka latviešu valodas zināšanas var uzlabot nevis ar normatīvajiem aktiem, bet gan biežāk tajā runājot.

“Šķiet, ka ir pienācis tas brīdis, ka tik lielā mērā mēs vairs nevaram noteikt valodas situāciju ar kaut kādiem juridiskiem likumiem vai noteikumiem, bet šoreiz ir jāskatās arī indivīda līmenī –

kāda ir mana atbildība, vai es lietoju, vai nelietoju valodu ikdienā. Kādu valodu es izvēlos saziņā plašsaziņas līdzekļos vai saziņā ar darba kolēģiem.

Te nu grēkojam droši vien visi, tajā skaitā arī latvieši, jo latviešu valodu, valsts valodu, neviens nevar iemācīties runāt, ja mēs to ikdienā nelietojam un neizmantojam saziņā ar citiem,” sacīja Vītola.

Avots: LSM, pilno rakstu lasīt šeit

Dižo zemgaliešu Georga Manceļa un Kristofa Fīrekera devums – pamatakmens latviešu rakstu valodas ēkā

Ikvienas tautas identitātes būtiska sastāvdaļa ir tās valoda. Ar to vispirms jau mēdz saprast valodas izkopto, rakstos lietoto formu. Valoda bieži ir sabiedrības vai vismaz tās apzinīgākās daļas uzmanības lokā, īpaši nacionālās atdzimšanas, valsts veidošanās un stabilizēšanās periodā, kā arī dažādu satricinājumu laikos. Tautu kultūras vēsturē vienmēr ar cieņu tiek pieminēti nacionālās valodas veidotāji un kopēji. Tādas personības ir labi zināmas arī latviešu nācijas vēsturē. Būtiska iezīme, ka mūsu rakstu valodas agrīnajā laikmetā līdz pat 19. gadsimta vidum gandrīz visi latviešu valodas veidotāji nāca nevis no latviešu pašu vidus, bet no vācu izcelsmes garīdznieku loka.

17. gadsimta pirmajā pusē un vidū izceļas divi vīri, bez kuru devuma latviešu valoda, kādu to lietojam rakstos un arī runā mūsdienās, noteikti izskatītos citāda. Šie vīri ir Georgs Mancelis (Georg Mancelius, 1593—1654) un Kristofs (saukts arī Kristofors) Fīrekers (Christoph Fürecker, ap 1612—ap 1685). Viņi abi ir dzimuši zemgalieši – Mancelis no Mežmuižas (tag. Augstkalne), Fīrekers no Neretas; abi – no mācītāju ģimenēm; abi – bijuši Tērbatā – Mancelis kā draudzes mācītājs un ģimnāzijas, tad universitātes mācībspēks, Fīrekers – kā students.

Abu darbinieku veikumu vairākos aspektos var apzīmēt ar vārdu “pirmais”. Mancelis ir sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Lettus” ar tematisko daļu “Phraseologia Lettica” un desmit sarunu paraugiem (1638). To var uzskatīt arī par pirmo latviešu valodas mācībgrāmatu. Viņš ir arī radījis pirmos oriģinālos prozas tekstus latviešu valodā – jau minētās desmit sarunas, kā arī plašo sprediķu grāmatu “Lang=gewünschte Lettische Postill” trīs daļās (1654). Fīrekers savukārt ir sastādījis pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas gan palikusi manuskriptā, tomēr ietekmējusi nākamo vārdnīcu autorus.

Taču ne tikai kā “pirmie” Mancelis un Fīrekers ir nozīmīgi latviešu valodas un kultūras vēsturē. Viņi abi ir arī būtisku pagriezienu veicēji. Līdz ar Manceļa rakstiem latviešu rakstos nostiprinās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā valodas pamats, precīzāk tiek apzīmētas vārdu galotnes, patskaņu garums, kā arī ieviesti jauni apzīmējumi tādām savdabīgām latviešu valodas skaņām kā ļ, ņ, ŗ. Fīrekers šos uzlabojumus papildina ar līdzskaņu ģ, ķ apzīmējumiem, kā arī piedāvā garos patskaņus līdzīgi kā minētos līdzskaņus apzīmēt ar burta pārsvītrojumu. Pēdējais ierosinājums laikabiedriem gan šķiet pārāk radikāls, tāpēc neieviešas. Fīrekers arī pirmais lieto jumtiņu virs patskaņa lokatīva galotnē. Šie Manceļa un Fīrekera jaunievedumi līdz ar nelieliem precizējumiem 17. gadsimta nogalē, kā arī 19. gadsimta otrajā pusē tiek lietoti latviešu rakstībā līdz pat t.s. vecās drukas izmantojuma beigām 20. gadsimta vidū. Fīrekera mantojums ir arī latviešu valodas gramatikas apraksts, ko izdod Adolfijs kā “Erster Versuch Einer kurtz=verfasseten Anleitung zur Lettischen Sprache” (1685). Protams, Fīrekers ir minams arī kā nozīmīgs latviešu garīgo dziesmu (vairāk nekā 180) tulkotājs, latviešu dzejas tradīciju aizsācējs.

Raugoties atpakaļ mūsu vēsturē, redzam, ka Manceļa un Fīrekera devums ir viens no pamatakmeņiem latviešu rakstu valodas ēkā. Tāpēc, kamēr vien mums rūpēs mūsu valoda, abu dižo zemgaliešu piemiņu paturēsim godā un cieņā.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.

Speciālista ieteikumi, kā iemācīt un uzturēt latviešu valodu ārzemēs

Jauktās ģimenēs vai dzīvojot svešumā, ģimenēs dažkārt izvēlas runāt vienā valodā, domājot, ka divvalodība ir liels slogs mazam bērnam, kas var tikai kaitēt, jo vienlaicīgi runājot divās valodās, kārtīgi neiemācīsies nevienu. Zinātnieki apgalvo pretējo – divvalodībai ir pozitīva un attīstoša ietekme, bērni ir spējīgi labi apgūt vienlaikus vairākas valodas.

Kopš 2009.gada vairāk nekā 200 000 cilvēku ir atstājuši Latviju, lai meklētu darba iespējas ārzemēs*. Kā saglabāt latviešu valodu nākamajām paaudzēm, un kā iemācīt ārzemēs dzīvojošiem bērniem runāt latviski? Ārzemēs dzimusī latviete Lidija Lieģis rakstu sērijā “Lsm.lv” rādīs valodas saglabāšanas pieredzi, dzīvojot svešumā.

Šajā pētījumā autore runā ar latviešiem, kas dzīvo Ungārijā, Skotijā un Anglijā. Mērķis bija uzzināt, kā viņi bija audzināti un kā viņi paši audzina bērnus, lai iemācītu viņiem latviešu valodu.

Ieteikumi, kā iemācīt un uzturēt latviešu valodu ārzemēs:

  1. Lasiet grāmatas latviešu valodā un skatieties latviešu filmas.
  2. Klausieties latviešu radio.
  3. Izmantojiet tehnoloģijas savai priekšrocībai: nomainiet datora / iPad / tālruņa iestatījumus uz latviešu valodu, lai tad, kad bērni tos izmantotu, viņiem tie jālieto latviešu valodā.
  4. Vai vēlaties vienlaikus organizēt un uzlabot savas valodas prasmes? Sāciet līmēt vārdu uzlīmes uz lietām, kuras regulāri lietojat: galdu, logu, kafijas krūzi, grāmatu plauktu, visu, ko vēlaties!
  5. Tā kā ēdiens ir svarīgs elements visās kultūrās pasaulē, tas var būt lielisks tilts, kas palīdzēs jums apgūt svešvalodu. Sāciet ar pavārgrāmatu: atrodiet grāmatu, kurā vēlamajā valodā būs norādīts, kā sagatavot tradicionālu ēdienu. Lai iegūtu vairāk valodas prakses, meklējiet receptes un gatavojiet tiešsaistē. Gatavošana, ēšanas process, sarunas var palīdzēt izveidot jaunu vārdu krājumu.
  6. Uzlabojiet valodas prasmi, rakstot dienasgrāmatu latviešu valodā. Varat rakstīt stāstus, ierakstīt savus tās dienas piedzīvojumus vai vienkārši sekot līdzi valodas apguves procesam. Iespējas ir bezgalīgas.

Centrālās Statistikas pārvaldes dati.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.

Izdota latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece

Piektdien, 3. jūnijā, svinīgi atvērta latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece. Tās veidošana bija labdarības projekts, ābeces bērniem būs iegūstamas bez maksas.

Kopumā ir 4000 grāmatu, kuras caur dažādām labdarības organizācijām nonāks pie ukraiņu bērniem, dodot viņiem iespēju caur skaistām ilustrācijām mācīties latviešu alfabētu.

“Tā ideja ir, ka ukraiņu bērniņi varētu mācīties savas valodas ābeci, alfabētu un arī Latvijas, un būt daļa no mums. Maša Zurikova, kas ir ābeces autore, viņa šo savu darbu ziedo, un ļoti daudz atbalstītāju ir ziedojuši.

Tas, ko varam teikt, ka ne tikai dodam pajumti, bet ļaujam ukraiņu bērniem, ukraiņu ģimenēm saglabāt savu kultūru, valodu,”

stāstīja labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.

To uzsvēra arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko – citas valodas zināšana esot noderīga ikvienam.

“Ir ļoti svarīgi atbalstīt armiju un palīdzēt tai. Viens aspekts ir kaujas lauks Ukrainā, mums tajā nepieciešama uzvara. Bet otrs aspekts – mums vajag atbalstīt cilvēkus, kuri ir pametuši Ukrainu kara dēļ. Un tagad šeit mums ir 30 tūkstoši ukraiņu, liela daļa no viņiem ir mazi bērni. Viņi jāatbalsta izglītībā un citādi. Ja mūsu bērni zaudēs laiku izglītības ieguvē, tas viņiem ļoti kaitēs. Tāpēc mēs cenšamies saglabāt izglītības procesu un to pat palielināt.

Un es atbalstu ideju, ka mēs, ukraiņi, mācamies latviešu valodu,” uzsvēra vēstnieks.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

‘Sociālo tīklu valoda’ iespiežas jauniešu ikdienas saziņā

Fotografija: George Dolgikh @ Giftpundits.com Pexels.com

Sociālie tīkli iespaido ne tikai mūsu ikdienu, bet arī valodas prasmes un vārdu krājumu. Ne visiem tā ir pozitīva ziņa. “Šobrīd mēs, skolotāji, saskaramies ar problēmu, ka daudzi skolēni zina kāda priekšmeta, parādības vai īpašības nosaukumu angļu valodā, taču nezina, kā to nosaukt latviski,” stāsta Rīgas 64.vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lauma Muižniece. Lai izzinātu sociālās tīklošanās vietņu ietekmi uz valodas izjūtu un lietojumu, iztaujājām ekspertus, amatpersonas un pašus jauniešus.

Kas ir literāra valoda?

Lielākā daļa cilvēku teiktu, ka tā ir gramatiski pareiza valoda ar pareizi ievietotām pieturzīmēm, bez hibrīdtekstiem, barbarismiem, taču par vienu pareizo definīciju ir grūti vienoties.

Šo jēdzienu lūdzām izskaidrot arī latviešu literatūrzinātniecei, valodniecei un Saeimas deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei, kura stāsta, ka ”literāra valoda ir valodas paveids, kas raksturo kultūrtautas”. “Ar literārās valodas palīdzību, mēs varam savstarpēji vieglāk sazināties. Ir ļoti svarīgi, lai bez literārās valodas ir vēl valodas paveidi – dialekti, izloksnes, kas ir valodas bagātināšanas avots,” viņa papildina.

Vai valoda bojājas?

Dzīvojam steidzīgā laikmetā, kad bieži vien, lai ātri nodotu informāciju, nav laika rakstīt formāli un gramatiski pareizi. Gandrīz ikviens, tērzējot sociālo tīklu vidē, ir izmantojis saīsinājumus vai garumzīmes vietā uzrakstījis divus patskaņus. Tāpat ikdienas steigā ierunājam balss ziņas, kas prasa mazāk piepūles un laika, arī emocijzīmēm ir liela nozīme savstarpējā komunikācijā. Cik lielā mērā sociālie tīkli ietekmē gramatiski pareizu latviešu valodu, un vai ar to ir jācīnās?

Pētniece Kalnača ieskicē vienu no būtiskākajām atšķirībām bezkontakta saziņā: “Visas ziņas, ko mēs saņemam, patērējam kādā kontekstā. Viedtālruņos problēma ir tā, ka sūtītājs nekad nezina, kādā kontekstā saņēmējs to patērēs.” Līdz ar to katram vēstījumam, kas nonāk pie adresāta, nokrāsu iedod vide, kurā tas tiek uztverts. Pat pozitīvākā ziņa dažu sekunžu laikā var tikt uztverta negatīvi.

Par valodas sabojāšanu filoloģei Kursītei-Pakulei ir savs viedoklis: “Katra jauna paaudze teica – valoda tiek neglābjami bojāta. Jā, valoda mainās ar katra jauna saziņas veida vai paņēmiena ienākšanu. Ienākot radio, parādījās radio diktoru balsis, tomēr, ienākot televīzijai, tā arī atstāja iespaidu. Sociālie tīkli noteikti atstāj iespaidu arī rakstībā, tomēr ne tik daudz runā. Skatoties no malas, notiek valodas vienkāršošana, un, iespējams, notiek mūsu kā cilvēcisku būtņu vienkāršošanās.”

Valodu sociālajos tīklos lielā mērā ietekmē influenceri jeb satura veidotāji ar lielu atpazīstamību. Influencere Kristīne Beitika pauž uzskatu: “Pareiza valodas lietošana ir cieņa pret lasītāju. Visam svarīgākais ir saturs, ko influenceris veido, tāpēc viņam seko, taču valoda ir viens no kopējā tēla veidošanas aspektiem. Valoda arī liecina par attiecīgā influencera izglītības līmeni.”

Avots: Delfi. Pilno rakstu skatīt šeit.

Kā vārdus «Latviešu valodas vārdnīcai» vāca Kārlis Mīlenbahs?

Foto: LU Akadēmiskā bibliotēka

Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologa izglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā “Pagalms” jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra “Odiseja”.

Sākotnēji Mīlenbahs vēlējās papildināt Kārļa Kristiana Ulmaņa 1872. gadā izdoto “Latviešu – vācu” vārdnīcu, bet secināja, ka latviešu valodai nepieciešams jauns, daudz apjomīgāks darbs. Viņam tā arī neizdevās iegūt stipendiju, tāpēc materiālo apstākļu dēļ ar pētniecību Mīlenbahs nodarbojās no skolotāja darba brīvajā laikā.

Uzsākot darbu pie latviešu valodas vārdnīcas, Mīlenbahs publicēja uzsaukumu, aicinot cilvēkus no visiem Latvijas novadiem iesūtīt vārdus, kas būt jāiekļauj topošajā iespieddarbā.

Drīz vārdnīcas tapšanai sāka sekot arī prese – piemēram, 1905. gadā žurnāls “Apskats” ziņoja, ka “cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Katram vārdnīcas vārdam Mīlenbahs norādīja etimoloģiju, avotu un tulkojumu vācu valodā, kā arī pievienoja lietošanas konteksta piemērus, izmantojot tautasdziesmu, pasaku, senu rakstu un literatūras tekstus. Vārdnīcā gandrīz netika iekļauti ģermānismi un slāvismi, kā arī tā laika jaunvārdi, kas vēl savu dzīvotspēju sabiedrībā nebija apliecinājuši.

Vidēji dienā Mīlenbahs esot apstrādājis 10 vārdnīcas šķirkļus. Viņš ir autors arī vairākām latviešu valodas gramatikas grāmatām un esot tas, kurš radījis valodniecības terminu “divdabis”.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Kāpēc ārzemniekiem grūti izrunāt latviešu mīkstos līdzskaņus. Skaidro valodnieks

Runas orgāni visiem ir vienādi, taču dzimtā valoda kontrolē to, cik labi cilvēks spēj izrunāt konkrētas skaņas. Tāpēc citu valodu pārstāvjiem bieži ir grūtības izrunāt latviešu mīkstos līdzskaņus – ķ, ģ, ļ, ņ, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” stāstīja valodnieks un tulkotājs, profesors Andrejs Veisbergs. 

Bieži vien, citas tautības pārstāvjiem runājot latviski, var dzirdēt, ka daudzos vārdos runātājam ir grūtības izrunāt mīkstinājuma zīmes. Tas savā ziņā ir ieradums, vērtēja Veisbergs: 

“Tā valoda jeb dialekts, kas ir apgūts bērnībā, tas zināmā mērā kontrolē to, kā cilvēki runā. Tas, kas mums ir mutē, runas orgāni, jau visiem ir vienādi.

Faktiski jebkurš cilvēks var izrunāt jebkuru skaņu, taču tas mazliet sasaucas ar to, kas mums notiek smadzenēs un kā mēs tās esam uztrenējuši.”

Savukārt mainīt savus runas ieradumus nav nemaz tik vienkārši.

“Ja cilvēks ir pieradis nelietot mīkstinājuma zīmes jeb viņa valodā vai dialektā tādu nav, tad mīkstinātos līdzskaņus izrunāt ir pagrūti,” norādīja valodnieks. 

“Teiksim, angļiem ir grūti izrunāt latviešu “ie”. Mēs divskaņus izrunājam ļoti sabalansēti, izrunājot gan pirmo, gan otro skaņu, bet angļu valodā pirmā skaņa ir ārkārtīgi uzsvērta un otrā gandrīz pazūd divskanī. Tie, kas labi iemācās, tie, protams, var labi izrunāt,” skaidroja Veisbergs. 

Atšķirīga latviešu valodas mīksto līdzskaņu izruna var būt arī to valodu pārstāvjiem, kuru valodā tādi ir, piemēram, krievu valodā runājošajiem. 

“Tur, iespējams, parādās tas, ka cilvēks ir apguvis valodu varbūt ne tik daudz klausoties, bet lasot vai redzot. Viņš redz burtu “k” un mīkstinājuma zīmi, bet tas “ķ” būtu tā kā “tj” drīzāk, un to smadzenēs nav tik viegli visu pārstrādāt,” vērtēja valodnieks.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Valodnieki: Augšupejoša intonācija latviešu valodā ir īslaicīga parādība

Valodnieki: Augšupejoša intonācija latviešu valodā ir īslaicīga parādība

Arvien biežāk sarunu valodā var dzirdēt augšupejošās intonācijas, taču latviešu valodai neraksturīgais runas veids ir īslaicīga parādība, kas tikai raksturo laiku, kādā dzīvojam, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” norādīja valodnieki Dite Liepa un Andrejs Veisbergs.

Intonācijas maiņa valodā ir dabisks process, kas nav regulējams, norādīja Veisbergs. “Nevajadzētu vainot citas valodas ietekmi. Angļu valodā, piemēram, stabila runā ir tieši krītošā intonācija,” viņš stāstīja. 

“Mēs dzīvojam tādā uzbudinātā laikā, un kāpjošā intonācija vispār dod signālu par satraukumu, nedrošību, uztraukumu, agresivitāti. Tas parādās valodā. Jo ilgāk pandēmija ilgs, jo trakāka būs mūsu valoda,” valodnieks uzsvēra. 

Liepa uzskata, ka tā varētu būt modes tendence un prognozēja to kā īslaicīgu parādību. “Varbūt tā ir vienkārši tāda modes tendence, tāds savas oriģinalitātes meklējums,” valodniece izteica pieņēmumu.

Tāpat valodnieki norādīja, ka šādas augšupejošas intonācijas lietošana pāries, jo to lietot vienkārši ir grūtāk – balsi nelaižot teikuma beigās uz leju, runātājam jāuztur spriedze.

Avots: LSM. Visu rakstu lasiet šeit.

Latviešu valodas institūts uzsāk apvidvārdu un izlokšņu talku

Latviešu valodas institūts uzsāk apvidvārdu un izlokšņu talku

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam.

Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola.

Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū.

“Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka,” bilst Sanda Rapa. “Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā.”

Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties.

Mājaslapā “apvidvardi.lu.lv” var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti.

“Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas,” skaidro Anete Ozola. “Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā.”

Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu – izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu.

Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā

Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju “Endzelīna valodā”. Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi.

21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.

Avots: lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Vai zini, cik svarīga valodas lietošanā ir intonācija?

Vai zini, cik svarīga valodas lietošanā ir intonācija?

Mēs visi runājam vienā valodā, tomēr tas nenozīmē, ka nemēdzam viens otru pārprast. Valoda no vienas Latvijas malas līdz otrai var būtiski atšķirties, jo to šķērso trīs dialekti, kur valoda atšķiras kā mazās niansēs, tā vārdos un teikumos.

Rakstos neapzīmēta, tomēr labi dzirdama runātās valodas parādība ir intonācija. Vienas no noturīgākajām dialektu īpatnībām saistāmas tieši ar intonāciju lietojumu, tā ir skaņu augstuma un spēka maiņa zilbē. Latviešu valodā izšķir trīs intonācijas – krītošo, stiepto un lauzto, taču tikai dažviet Vidzemē un Zemgalē cilvēku runā vēl ir dzirdamas visas trīs intonācijas. Dialektos tās pielīdzinājušās citām intonācijām, tāpēc pat vienādi vārdi Kurzemē, Vidzemē un Latgalē skanēs dažādi.

Nevar noliegt, ka viena no zināmākajām īpatnībām ir galotņu noraušana. Ne tikai galotnes, bet arī piedēkļi ieuo un garie patskaņi mēdz saīsināties vai zust, piemēram, vārdos smaidig, nevens, parādit.

Paši kurzemnieki joko, ka šo īpatnību dēļ viņu valoda ir par trešdaļu īsāka un ekonomiskāka, tāpēc viņi īsākā laikā prot pateikt būtiskāko. Pārmaiņas kurzemnieku runā dzirdamas ne tikai vārda beigās, tās var skart arī patskani e, piemēram, vārdā dzērve dzirdama šaura e skaņa, taču lībiskajā dialektā nereti var dzirdēt platu un ē, piemēram, vārdos mest, celt, mesties, celties, ēst, sētE skaņa var būt izmainīta arī vietniekvārdos es un mēs.

Pamazināmā forma ar -īš un -iš veidota gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vārdiem. Šāda īpatnība lielākoties raksturīga cilvēku personvārdiem, piemēram, JānišDaciš, bet dažkārt dzirdēsiet arī citos vārdos, piemēram, darbiš. Pavisam bieži vīriešu dzimtes lietota sieviešu dzimtes vietā, piemēram, up ir garš, meitens ir mīļš, viš i skaists (par sievieti). Vai šīs īpatnības dēļ rodas pārpratumi? Visbiežāk nē, bet tādi ir iespējami.  Citu dialektu runātājus var izbrīnīt arī 3. personas darbības vārdu lietojums visās formās, jo lībiskajā dialektā es ies uz skol, mēs ies uz jūr, bet jūs dzer kafij.

Par gluži dzīvām un izteiktām var saukt priedēkļu un prievārdu pārmaiņas, parasti garie patskaņi un divskaņi tiek saīsināti, taču “līdzsvaram” var tikt pagarināta kāda cita skaņa, tāpēc dažviet dzirdēsiet vārdus jadār, penāk, jassmejas.

Cilvēku aktīvais dzīvesveids veicina runas izlokšņu iezīmju zudumu, tāpēc daudzas īpatnības cilvēka dzīves laikā var zust, taču ir arī īpatnības, kas saglabāsies cauri paaudzēm, tāpēc cilvēka runa var pateikt daudz ne tikai par viņu pašu, bet arī viņa vecākiem un vecvecākiem.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.