«Vieglā valoda» – vienkārši par dažkārt sarežģīto

Svešvārdi un birokrātiski samezgloti teikumi ir viens no iemesliem, kādēļ daudziem no mums paslīd garām svarīgas un, iespējams, ļoti noderīgas ziņas. Tādēļ pasaulē jau vairāk nekā 40 gadus pazīst terminu „vieglā valoda” – tas ir īpašs veids, kā pasniegt informāciju, lai tā būtu vieglāk saprotama arī cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar valodas uztveri.

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” vadītāja un viena no vieglās valodas aizsācējām Latvijā Gunta Anča pastāstīja, ka vieglās valodas ideja aizsākās jau ļoti sen Skandināvijas valstīs, un pamatdoma bija tāda, ka vieglā valoda tiek gatavota cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

“Jo sabiedrība saprata, ka šie cilvēki varētu labāk sekot līdzi lietām, ja šī informācija būtu sagatavota viņiem saprotamā veidā. Un tad, kā tas bieži notiek ar lietām, kas ir veidotas kādai vienai īpašai cilvēku grupai…piemēram, kā televīzijas pults, ko mēs gatavojām cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tagad neviens vairs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tās, tieši tāpat notika ar vieglo valodu. Vienā brīdī cilvēki pamanīja, ka šo vieglo valodu arvien vairāk sāk izmantot arī citi,” sacīja Anča.

Vieglo valodu strauji iecienīja arī bērni, gados veci cilvēki un cittautieši, kas vēl tikai mācījās, piemēram, zviedru vai dāņu valodu.

Kādi tad ir vieglās valodas pamatprincipi? Īsi, vienkārši teikumi, nekādas liekvārdības un birokrātisku samudžinājumu.

„Pamatdoma ir saprast, ko mēs gribam pateikt. Tad šo domu izteikt īsi un ar vārdiem, kas ir saprotami ikvienam, nevis mēģinot tos ietērpt skaistos svešvārdos, kas mums arī ļoti patīk,” paskaidroja Anča.

Izklausās vienkārši, bet tā ir veca patiesība, ka uzrakstīt vai izstāstīt kaut ko vienkāršiem vārdiem nemaz nav tik viegli. Anča zina stāstīt, ka, piemēram, Zviedrijā, no kuras „Sustento” aizguvis ideju par vieglo valodu, ir sava vieglās valodas organizācija ar pamatīgu apgrozījumu, kas ik gadu tulko un izdod vairākus simtus grāmatu vieglajā valodā, izdod iknedēļas avīzi, apmāca citus par vieglās valodas principiem. Naudu saņem no projektiem un arī no valsts.

Avots: LSM. Pilno rakstu skatīt šeit.

Pētījums: Jauniešu latviešu valodas prasmes uzlabojas

Jauniešu latviešu valodas zināšanas uzlabojas, taču saglabājas aptuveni 8-10% liela daļa krievvalodīgo, kas latviešu valodu nemāk nemaz. To pētījumā “Valodas situācija Latvijā: 2010 – 2015” secinājusi Latviešu valodas aģentūra.

Otrdien, 11.oktobrī, aģentūra ar pētījuma rezultātiem iepazīstinās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus.

Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola uzskata, ka latviešu valodas zināšanas var uzlabot nevis ar normatīvajiem aktiem, bet gan biežāk tajā runājot.

“Šķiet, ka ir pienācis tas brīdis, ka tik lielā mērā mēs vairs nevaram noteikt valodas situāciju ar kaut kādiem juridiskiem likumiem vai noteikumiem, bet šoreiz ir jāskatās arī indivīda līmenī –

kāda ir mana atbildība, vai es lietoju, vai nelietoju valodu ikdienā. Kādu valodu es izvēlos saziņā plašsaziņas līdzekļos vai saziņā ar darba kolēģiem.

Te nu grēkojam droši vien visi, tajā skaitā arī latvieši, jo latviešu valodu, valsts valodu, neviens nevar iemācīties runāt, ja mēs to ikdienā nelietojam un neizmantojam saziņā ar citiem,” sacīja Vītola.

Avots: LSM, pilno rakstu lasīt šeit

Dižo zemgaliešu Georga Manceļa un Kristofa Fīrekera devums – pamatakmens latviešu rakstu valodas ēkā

Ikvienas tautas identitātes būtiska sastāvdaļa ir tās valoda. Ar to vispirms jau mēdz saprast valodas izkopto, rakstos lietoto formu. Valoda bieži ir sabiedrības vai vismaz tās apzinīgākās daļas uzmanības lokā, īpaši nacionālās atdzimšanas, valsts veidošanās un stabilizēšanās periodā, kā arī dažādu satricinājumu laikos. Tautu kultūras vēsturē vienmēr ar cieņu tiek pieminēti nacionālās valodas veidotāji un kopēji. Tādas personības ir labi zināmas arī latviešu nācijas vēsturē. Būtiska iezīme, ka mūsu rakstu valodas agrīnajā laikmetā līdz pat 19. gadsimta vidum gandrīz visi latviešu valodas veidotāji nāca nevis no latviešu pašu vidus, bet no vācu izcelsmes garīdznieku loka.

17. gadsimta pirmajā pusē un vidū izceļas divi vīri, bez kuru devuma latviešu valoda, kādu to lietojam rakstos un arī runā mūsdienās, noteikti izskatītos citāda. Šie vīri ir Georgs Mancelis (Georg Mancelius, 1593—1654) un Kristofs (saukts arī Kristofors) Fīrekers (Christoph Fürecker, ap 1612—ap 1685). Viņi abi ir dzimuši zemgalieši – Mancelis no Mežmuižas (tag. Augstkalne), Fīrekers no Neretas; abi – no mācītāju ģimenēm; abi – bijuši Tērbatā – Mancelis kā draudzes mācītājs un ģimnāzijas, tad universitātes mācībspēks, Fīrekers – kā students.

Abu darbinieku veikumu vairākos aspektos var apzīmēt ar vārdu “pirmais”. Mancelis ir sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Lettus” ar tematisko daļu “Phraseologia Lettica” un desmit sarunu paraugiem (1638). To var uzskatīt arī par pirmo latviešu valodas mācībgrāmatu. Viņš ir arī radījis pirmos oriģinālos prozas tekstus latviešu valodā – jau minētās desmit sarunas, kā arī plašo sprediķu grāmatu “Lang=gewünschte Lettische Postill” trīs daļās (1654). Fīrekers savukārt ir sastādījis pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas gan palikusi manuskriptā, tomēr ietekmējusi nākamo vārdnīcu autorus.

Taču ne tikai kā “pirmie” Mancelis un Fīrekers ir nozīmīgi latviešu valodas un kultūras vēsturē. Viņi abi ir arī būtisku pagriezienu veicēji. Līdz ar Manceļa rakstiem latviešu rakstos nostiprinās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā valodas pamats, precīzāk tiek apzīmētas vārdu galotnes, patskaņu garums, kā arī ieviesti jauni apzīmējumi tādām savdabīgām latviešu valodas skaņām kā ļ, ņ, ŗ. Fīrekers šos uzlabojumus papildina ar līdzskaņu ģ, ķ apzīmējumiem, kā arī piedāvā garos patskaņus līdzīgi kā minētos līdzskaņus apzīmēt ar burta pārsvītrojumu. Pēdējais ierosinājums laikabiedriem gan šķiet pārāk radikāls, tāpēc neieviešas. Fīrekers arī pirmais lieto jumtiņu virs patskaņa lokatīva galotnē. Šie Manceļa un Fīrekera jaunievedumi līdz ar nelieliem precizējumiem 17. gadsimta nogalē, kā arī 19. gadsimta otrajā pusē tiek lietoti latviešu rakstībā līdz pat t.s. vecās drukas izmantojuma beigām 20. gadsimta vidū. Fīrekera mantojums ir arī latviešu valodas gramatikas apraksts, ko izdod Adolfijs kā “Erster Versuch Einer kurtz=verfasseten Anleitung zur Lettischen Sprache” (1685). Protams, Fīrekers ir minams arī kā nozīmīgs latviešu garīgo dziesmu (vairāk nekā 180) tulkotājs, latviešu dzejas tradīciju aizsācējs.

Raugoties atpakaļ mūsu vēsturē, redzam, ka Manceļa un Fīrekera devums ir viens no pamatakmeņiem latviešu rakstu valodas ēkā. Tāpēc, kamēr vien mums rūpēs mūsu valoda, abu dižo zemgaliešu piemiņu paturēsim godā un cieņā.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.