Valodas likumi, kuri būtu jāzina visiem latviešiem jeb biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā

nick-morrison-FHnnjk1Yj7Y-unsplash

Vai zini kādas ir visbiežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā?

Saikļa “ka” un apstākļa vārda “kad” nepareiza lietošana – apstākļa vārds “kad”, ievadot palīgteikumu, jālieto, ja runa ir par laiku, savukārt saiklis “ka” nekad neievada laika apstākļa palīgteikumu (Es zinu, kad man jāizdara. Es zinu, ka man jāizdara.).

“Tā kā” ir cēloņa saiklis, šā saikļa vietā nedrīkst lietot neliterāro “par cik” (Tā kā spīdēja saule, bija silti). Ar saikli “tā kā” ievadītais palīgteikums vienmēr atradīsies pirms virsteikuma. “Tā ka” ir seku saiklis (Lija lietus, tā ka palikām mājās).

Vārdu “papildu” lieto kā apzīmētāju un tikai ar lietvārdiem (Papildu pienākumi, papildu slodze). Savukārt vārds “papildus” ir apstākļa vārds, kas parasti tiek lietots kopā ar darbības vārdu (Papildus rosīties, papildus skraidīt).

“Kā” un “nekā” lietojums salīdzinājuma teikumos – pareizi lietot darbības vārda apgalvojuma formu + “nekā” (Vairāk nekā 380 dalībnieku) vai darbības vārdu nolieguma formā + “kā” (Ne vairāk kā 380 dalībnieku), resp., teikumā jābūt vismaz vienam “ne”.

“Nākamais” ir tāds, kas ir nākamais pēc kārtas (Nākamais gājiens, nākamā pietura). “Nākošais” ir tāds, kas virzās, iet, nāk pretim (Pretim nākošais suns).

Ja personas vietniekvārds “jūs” lietots, lai privātā sarunā (vēstulēs, iesniegumos, e-pastos) aizstātu personas vārdu un izrādītu īpašu cieņu, vietniekvārds būtu lietojams ar lielo burtu. Ja ar “jūs” tiek uzrunātas vairākas personas, vietniekvārds lietojams ar mazo sākumburtu.

Ja vārds “nekā” ievada salīdzinājuma palīgteikumu, tad to no salīdzināmās daļas atdala ar komatu (Bija jāstrādā vairāk, nekā biju plānojis). Ja vārds “nekā” ievada salīdzinājumu (ne palīgteikumu), tad pirms tā komats nav jāliek (Man bija jāstrādā vairāk nekā tev.)

“Citāds”, “citādāks”, “savāds” un “savādāks” – Šie ir apstākļa vārdi: divi pamata pakāpē, divi darināti pārākajā pakāpē ar piedēkli -āk-. Vārdiem “savādi” un “citādi” ir dažādas nozīmes, tie nav sinonīmi (parasti viss, kas ir dīvains, ir arī atšķirīgs, savukārt ne viss, kas ir atšķirīgs, ir dīvains, tāpēc šī saikne abos virzienos nav viens un tas pats). “Savādi” nozīmē “dīvaini”, “jocīgi”, savukārt “citādi” nozīmē “citā veidā”.

Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saikļi bet, kā arī, tomēr, taču, toties, ne, nevis, kaut gan, lai gan, kaut arī, lai arī, tad šo saikļu priekšā vienmēr ir liekams komats.

Ar pieturzīmi no paskaidrojošajiem vārdiem no abām pusēm atdala: starp citu, piemēram, proti, tas ir, respektīvi (izņemot gadījumus, kad pilda saikļa “vai” funkcijas), īsāk, konkrētāk, pareizāk, precīzāk, var teikt, var sacīt, vārdu sakot, jāsaka, citiem vārdiem, iespējams, protams, visticamāk, šķiet, domājams, nenoliedzami, bez šaubām.

Savrupinājumos no paskaidrojošajiem vārdiem neatdala: galvenokārt, īpaši, it sevišķi, parasti, retāk, biežāk, patiesībā, tā sauktais, tā saucamais, to starpā, vairāk, vismaz, arī, pat, sevišķi, jo sevišķi, to skaitā, tostarp, visvairāk, mazāk, savukārt, diemžēl, sakarā ar, saistībā ar, acīmredzot, acīm redzot, saskaņā ar, salīdzinājumā ar, atkarībā no, atbilstoši (kam).

Izsauksmes vārdu “lūdzu” lieto, lai izteiktu lūgumu, pamudinājumu, aicinājumu bezpersoniskā formā, arī lai lūgumam, pamudinājumam, aicinājumam piešķirtu pieklājīgu, laipnu izteiksmi. (Lūdzu, piecelieties!) Izsauksmes vārdu “lūdzu” atdala ar komatu un to parasti lieto izsaukuma teikumā, kur darbības vārds lietots pavēles izteiksmē.
Savukārt darbības vārda “lūdzu” 1. personas forma teikumā saistās vai nu ar darbības vārda nenoteiksmi (Lūdzu piecelties), vai ar lietvārdu akuzatīvā (Lūdzu klusumu. Nepareizi- lūdzu, klusumu).

Viena no kļūdām ir darbības vārdu izteiksmju nepareiza lietošana. Nereti, kad ir nepieciešams lietot darbības vārda īstenības izteiksmi (-at, -āt), tiek lietota pavēles izteiksme ar izskaņu -iet, un otrādi (Ienāciet istabā! Kā jūs domājat? Nepareizi- Lūdzu, ienākat istabā!).

Tiek lietotas nepareizas vietniekvārdu locījumu formas “pie tevīm”, “pie manīm” (Pie tevis, pie manis).

Viena no kļūdām ir darbības vārdu izteiksmju nepareiza lietošana. Nevis “man ir jācep pīrāgus”, bet gan “man ir jācep pīrāgi”.

Avots: Pedagogs.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Midsummer Holidays Are Important In Northern Europe – Sweden, Denmark, Norway, Finland, Estonia, Latvia and Lithuania

Collage_Midsummer

In the Baltics –  EstoniaLatviaLithuania and Quebec (Canada), the traditional Midsummer day, June 24, is a public holiday. So it was formerly also in Sweden and Finland, but in these countries it was, in the 1950s, moved to the Friday and Saturday between June 19 and June 26, respectively.

European midsummer-related holidays, traditions, and celebrations are pre-Christian in origin. They are particularly important in geographic Northern Europe – Sweden, Denmark, Norway, Finland, Estonia, Latvia and Lithuania – but is also very strongly observed in Poland, Russia, Belarus, Germany, Netherlands, Ireland, parts of the United Kingdom (Cornwall especially), France, Italy, Malta, Portugal, Spain, Ukraine, other parts of Europe, and elsewhere – such as Canada, the United States, Puerto Rico, and also in the Southern Hemisphere (mostly in Brazil, Argentina and Australia), where this imported European celebration would be more appropriately called “Midwinter”.

swedish-midsummer

Midsummer, also known as St John’s Day, or Litha is the period of time centered upon the summer solstice, and more specifically the Northern European celebrations that accompany the actual solstice or take place on a day between June 21 and June 25 and the preceding evening. The exact dates vary between different cultures. The Christian Church designated June 24 as the feast day of the early Christian martyr St John the Baptist, and the observance of St John’s Day begins the evening before, known as St John’s Eve.
These are commemorated by many Christian denominations. In Sweden the Midsummer is such an important festivity that there have been serious discussions to make the Midsummer’s Eve into the National Day of Sweden, instead of June 6. It may also be referred to as St. Hans Day.
Midsummer is also sometimes referred to by Neopagans and others as Litha, stemming from Bede’s De temporum ratione which provides Anglo-Saxon names for the months roughly corresponding to June and July as se Ærra Liþa and se Æfterra Liþa (the “early Litha month” and the “later Litha month”) with an intercalary month of Liþa appearing after se Æfterra Liþa on leap years. The fire festival or Lith- Summer solstice is a tradition for many pagans.
Solstice celebrations still centered on the day of the astronomical summer solstice. Some choose to hold the rite on June 21, even when this is not the longest day of the year, and some celebrate June 24, the day of the solstice in Roman times.
ugunskurs jāņi
In Latvia, Midsummer is called Jāņi also called John’s Celebration (Jānis being Latvian for John ) or Līgo svētki (svētki = festival). It is a national holiday celebrated from the night of June 23 through June 24 on a large scale by almost everyone in Latvia and by people of Latvian origin abroad. Celebrations consist of a lot of traditional and mostly pagan elements – eating Jāņi cheese (special recipe with caraway seeds), drinking beer, baking pīrāgi, singing hundreds of Latvian folk songs dedicated to Jāņi, burning bonfires to keep light all through the night and jumping over it, wearing wreaths of flowers (for women) and oak leaves (for men) together with modern commercial products and ideas.
There are tens and hundreds of different beliefs and traditions all over Latvia on what should be done on that day for good harvest, for predicting the future, for attracting your future spouse etc. People decorate their houses and lands with birch or sometimes oak branches and flowers as well as leaves, especially fern. In rural areas livestock is also decorated. In modern days small oak branches with leaves are attached to the cars in Latvia during the festivity. Jāņi has been a strong aspect of Latvian culture throughout history, originating in pre-Christian Latvia as an ancient fertility cult.

In the western town of Kuldīga, revellers mark the holiday by running naked through the town at three in the morning. The event has taken place since 2000. Runners are rewarded with beer, and police are on hand in case any “puritans” attempt to interfere with the naked run.

Source: Baltic Media

Atklātā vēstule pret grozījumiem Augstskolu likumā

giammarco-boscaro-zeH-ljawHtg-unsplash

Saskaņā ar pašlaik plaši apspriesto un kritizēto Augstskolu likuma grozījumu projektu tostarp tiek pieļauta iespēja Latvijas valsts augstskolās  ievēlēt rektorus, kas nepārvalda latviešu valodu  (17. panta 8. punkts: “Augstskolas rektora amatā var iecelt ārvalsts pilsoni. Ja rektora amatā ieceļ ārvalstu pilsoni, viņam jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņa profesionālo pienākumu pildīšanai, vai augstskolai ir jānodrošina tulkojums valsts valodā”).

Nesenajā 2017. gadā Rektoru padomes ģenerāldirektors Jānis Bernāts skaidri un pamatoti atzina: “[..] par prasībām rektoram nevarētu diskutēt, jo viņam būtu jāzina valsts valoda augstajā C1 līmenī.” Nekas nav mainījies. Turklāt iespēja valsts augstskolās ievēlēt valsts valodu nezinošus rektorus neatbilst pašas valsts definētajiem mērķiem Latvijā stiprināt latviešu valodas un kultūras pozīcijas un plašu latviešu valodas lietojumu. Un ir apšaubāms, vai šāda norma var sniegt tos cerētos ieguvumus saistībā ar Latvijas augstskolu izcilību, kuru vārdā likuma izmaiņas tiek piedāvātas.

Nav noliedzama nepieciešamība attiecīgajās studiju programmās un studiju kursos samērīgā apjomā iesaistīt ārvalstu ekspertus un pasniedzējus (ne vienmēr ir būtiski noteikt obligātu prasību zināt valsts valodu). Tomēr virzība uz Latvijas valsts augstskolu vadīšanu svešvalodā (skaidrs, ka likumā iekļautā atruna par tulkošanu faktiski paliktu formālas izpildes līmenī; sociolingvistiski pētījumi liecina par latviešu slieksmi arī daudz vienkāršākās situācijās saskarsmē ar cittautiešiem pie pirmās izdevības atteikties no latviešu valodas) nozīmē, ka ikdienā augstskolā ar latviešu valodu nezinošu rektoru nenovēršami mainītos darba un dokumentācijas valoda, liela administratīvo darbību un saziņas daļa notiktu svešvalodā.

Var apšaubīt, vai cilvēks, kas plāno iesaistīties Latvijas intelektuālās un akadēmiskās vides attīstīšanā, spētu to darīt efektīvi un kvalitatīvi, ja viņam līdztekus nav bijusi vēlme apgūt latviešu valodu, kas ir nosacījums patiesai klātbūtnei Latvijas kultūrtelpā un pilnvērtīgai konteksta izpratnei, bet konteksta izpratne savukārt ir nosacījums kvalitatīvam, Latvijas specifiskajām vajadzībām un interesēm atbilstošam rektora darbam. Maz ticams, ka izcila personība, kas mērķtiecīgi iecerējusi darboties Latvijas augtākajā izglītībā, to izlemtu darīt vien rektora vakances līmenī un neizprastu valodas zināšanu nozīmi. Loģiska secība būtu ierašanās šeit akadēmiskā vai zinātniskā darbā, pakāpeniska situācijas apzināšana un valodas apgūšana, lai pēc tam pretendētu uz augstiem amatiem. Iespējas pilnvērtīgi mācīties valodu līdztekus intensīvajam rektora darbam būtu apgrūtinātas, turklāt, kā zināms, pusmūžā valodas apguve prasa ievērojamus pūliņus.

Rektors ir augsts, intelektuāli piesātināts un prestižs amats; rektors pilda ne vien tehniska rakstura administratīvus uzdevumus un rūpējas par attiecīgās iestādes kvalitatīvu darbu šaurā izpratnē, bet savā darbībā iemieso un attīsta Latvijas valstiskās un kultūras vērtības. Jāpiebilst, ka privāto augstskolu parasti šaurais, nišas darbības raksturs ir pavisam cits gadījums, ko nevar salīdzināt ar tiem uzdevumiem, kurus pilda valsts augstskolas.

Vēl viens solis virzienā uz atteikšanos no latviešu valodas akadēmiskajā jomā būtu arī zīmīgs un ārkārtīgi nevēlams signāls Latvijas sabiedrībai – ar to pati valsts pasludinātu, ka latviešu valoda Latvijā ir šķērslis ceļā uz kvalitāti un izcilību. Tam var būt nelabvēlīgas ilgtermiņa sekas saistībā ar latviešu valodas prestižu, sabiedrības lingvistisko attieksmi un motivāciju apgūt un izmantot latviešu valodu. Ir bijuši daudzi mēģinājumi dažādās jomās ar dažādu argumentāciju priekšplānā izvirzīt angļu valodu kā prioritāru, ērtāku, izdevīgāku. Jāatzīst, ka šādi centieni atgādina nesenajā okupācijas laikā raksturīgos mēģinājumus visur iebīdīt krievu valodu un latviešu valodu klusi “izņemt” no dažādiem ikdienas lietojuma posmiem; toreiz sabiedrība protestēja un nepieļāva. Vienīgā atšķirība, ka krievu valodas vietā nākusi angļu valoda.

Pašreizējā situācijā, kad Latvijā angļu valodas klātbūtne ikdienā jau ir ievērojami pieaugusi un latviešu valodas lietotāji lavīnveidīgi paši ir pieslējušies angļu valodas izmantošanai profesionālajā darbībā un sadzīvē, īpaši rūpīgi jāapsver jebkurš lēmums, kas vēl vairāk pastiprina angļu valodas dominanci, bet otrā plānā atbīda latviešu valodu.

Augstāko izglītību ilgstoši novārdzina ar finansējuma nepietiekamību un strukturālām nepilnībām saistības problēmas. Šo iemeslu (nevis latviešu valodas zināšanu nosacījuma dēļ) augstskolas nespēj piesaistīt spējīgākos jaunās paaudzes pārstāvjus ar izcilu izglītību (un turklāt ar latviešu valodas zināšanām), kas iegūta Latvijā vai labākajās ārvalstu universitātēs.

Un – vai gan varam iedomāties kādu citu mūsdienīgu, sevi cienošu valsti, kurā valsts augstskolu vadītu attiecīgo valsts valodu nezinošs rektors? Jāpiebilst, ka izslavēto Tartu Universitāti, ko labprāt piemin visdažādākajos kontekstos, vada igaunis.

Avots: LVportals.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Valodas izcelsme: cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas nekā uzskatīja iepriekš

george-kourounis-hFlOhcQqvJM-unsplash

Izrādās, ka mūsu pirmssenču spēja lietot valodu attīstījusies daudz ātrāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.

Latviešu valodas veidošanās

Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.

„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.

Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.

Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.

Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.