Pasaules diktāta latviešu valodā tekstu šogad radījis rakstnieks Osvalds Zebris

Šogad pasaules diktāts latviešu valodā norisināsies Valsts valodas dienā – sestdienā, 15. oktobrī, pulksten 12.20. Pasaules diktāts latviešu valodā noritēs jau astoto reizi, un šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks un žurnālists Osvalds Zebris, savukārt to Rīgā – Gaismas pilī – diktēs talantīgais Jaunā Rīgas teātra režisors un aktieris Gerds Lapoška, informēja organizatori.

Šogad, tāpat kā iepriekšējos gados, diktāts tiks translēts arī tiešajā ēterā Latvijas Radio 1, kur interesenti varēs rakstīt diktātu, klausoties radio, lai vēlāk salīdzinātu savu veikumu ar oriģināltekstu. Vienlaikus diktāts tiks translēts arī Latvijas Televīzijā un tīmekļvietnē LSM.lv, kur tiks nodrošināts surdotulkojums, lai diktātā varētu piedalīties arī nedzirdīgie un vājdzirdīgie. Diktātam atkārtoti ir pievienojusies Latvijas Neredzīgo bibliotēka, lai sniegtu iespēju neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Savukārt precīzas klātienes rakstīšanas vietas tiks izziņotas turpmāko nedēļu laikā.

15. oktobris kā diktāta norises diena izvēlēts, jo pērn pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma šī diena atzīta par Valsts valodas dienu.

Vēsturiski šī diena ir nozīmīga ar to, ka 1998. gada 15. oktobrī Satversmes 4. pantā latviešu valoda tika nostiprināta kā konstitucionāla vērtība: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.”

Atzīmes netiks liktas, diktātu varēs rakstīt gan anonīmi, gan norādot savu vārdu, jo iniciatīvas mērķis ir sniegt iespēju ikvienam novērtēt zināšanas latviešu valodas pareizrakstībā. Interesenti, kuri diktātu būs rakstījuši klātienē, ar sava darba kļūdu labojumu varēs iepazīties attiecīgajās norises vietās, savukārt tie, kuri uzdevumu būs pildījuši tiešsaistē, e-pastā saņems hipersaiti uz izlabotu darbu pēc pasākuma norises. Diktoru lomu, lasot diktātu klātienē, uzņemsies sabiedrībā zināmi ļaudis. Diktāta atbilstību latviešu valodas normām pārbaudīs  Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača un Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniece Baiba Saulīte.

Pērn diktātā piedalījās vairāk nekā 2500 cilvēki no 47 dažādām valstīm, no tiem 12 dalībnieki diktātu uzrakstīja teicami, savukārt augstākais kļūdu skaits vienā darbā bija 122.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.

VVC konkursā vērtēs latviešu valodu presē un interneta medijos

Valsts valodas centrs (VVC) septīto gadu pēc kārtas izsludina akciju “Latviešu valodas kvalitāte periodiskajā presē”, kurā noteiks, izvērtēs un apbalvos periodiskās preses izdevumus un interneta ziņu portālus, kuros lietota kvalitatīva latviešu valoda, informēja VVC Terminoloģijas un tiesību aktu tulkošanas departamenta vadītājs Arturs Krastiņš.

VVC arī sola sniegt pamatotus ieteikumus preses izdevumu un interneta ziņu portālu kvalitātes paaugstināšanai.

Lai dotu iespēju akcijā piedalīties interneta plašsaziņas līdzekļiem, VVC arī šogad akcijā iekļāvis interneta ziņu portālu kategoriju, kurā portālu lasītāji un veidotāji var pieteikt pretendentus izvērtēšanai.

Tiks izvērtēti periodiskās preses izdevumi un interneta ziņu portālu raksti, kas izdoti un publiskoti laika posmā no 2022. gada 1.aprīļa līdz 31.decembrim.

Akcijai dalībnieki var pieteikties paši, bet tos var ieteikt arī personas no visas Latvijas. Pieteikumi tiks pieņemti līdz 2021. gada 31.decembrim.

Avots: VVC. Pilnu rakstu skatīt šeit.

«Vieglā valoda» – vienkārši par dažkārt sarežģīto

Svešvārdi un birokrātiski samezgloti teikumi ir viens no iemesliem, kādēļ daudziem no mums paslīd garām svarīgas un, iespējams, ļoti noderīgas ziņas. Tādēļ pasaulē jau vairāk nekā 40 gadus pazīst terminu „vieglā valoda” – tas ir īpašs veids, kā pasniegt informāciju, lai tā būtu vieglāk saprotama arī cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar valodas uztveri.

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” vadītāja un viena no vieglās valodas aizsācējām Latvijā Gunta Anča pastāstīja, ka vieglās valodas ideja aizsākās jau ļoti sen Skandināvijas valstīs, un pamatdoma bija tāda, ka vieglā valoda tiek gatavota cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.

“Jo sabiedrība saprata, ka šie cilvēki varētu labāk sekot līdzi lietām, ja šī informācija būtu sagatavota viņiem saprotamā veidā. Un tad, kā tas bieži notiek ar lietām, kas ir veidotas kādai vienai īpašai cilvēku grupai…piemēram, kā televīzijas pults, ko mēs gatavojām cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tagad neviens vairs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tās, tieši tāpat notika ar vieglo valodu. Vienā brīdī cilvēki pamanīja, ka šo vieglo valodu arvien vairāk sāk izmantot arī citi,” sacīja Anča.

Vieglo valodu strauji iecienīja arī bērni, gados veci cilvēki un cittautieši, kas vēl tikai mācījās, piemēram, zviedru vai dāņu valodu.

Kādi tad ir vieglās valodas pamatprincipi? Īsi, vienkārši teikumi, nekādas liekvārdības un birokrātisku samudžinājumu.

„Pamatdoma ir saprast, ko mēs gribam pateikt. Tad šo domu izteikt īsi un ar vārdiem, kas ir saprotami ikvienam, nevis mēģinot tos ietērpt skaistos svešvārdos, kas mums arī ļoti patīk,” paskaidroja Anča.

Izklausās vienkārši, bet tā ir veca patiesība, ka uzrakstīt vai izstāstīt kaut ko vienkāršiem vārdiem nemaz nav tik viegli. Anča zina stāstīt, ka, piemēram, Zviedrijā, no kuras „Sustento” aizguvis ideju par vieglo valodu, ir sava vieglās valodas organizācija ar pamatīgu apgrozījumu, kas ik gadu tulko un izdod vairākus simtus grāmatu vieglajā valodā, izdod iknedēļas avīzi, apmāca citus par vieglās valodas principiem. Naudu saņem no projektiem un arī no valsts.

Avots: LSM. Pilno rakstu skatīt šeit.

Pētījums: Jauniešu latviešu valodas prasmes uzlabojas

Jauniešu latviešu valodas zināšanas uzlabojas, taču saglabājas aptuveni 8-10% liela daļa krievvalodīgo, kas latviešu valodu nemāk nemaz. To pētījumā “Valodas situācija Latvijā: 2010 – 2015” secinājusi Latviešu valodas aģentūra.

Otrdien, 11.oktobrī, aģentūra ar pētījuma rezultātiem iepazīstinās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus.

Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola uzskata, ka latviešu valodas zināšanas var uzlabot nevis ar normatīvajiem aktiem, bet gan biežāk tajā runājot.

“Šķiet, ka ir pienācis tas brīdis, ka tik lielā mērā mēs vairs nevaram noteikt valodas situāciju ar kaut kādiem juridiskiem likumiem vai noteikumiem, bet šoreiz ir jāskatās arī indivīda līmenī –

kāda ir mana atbildība, vai es lietoju, vai nelietoju valodu ikdienā. Kādu valodu es izvēlos saziņā plašsaziņas līdzekļos vai saziņā ar darba kolēģiem.

Te nu grēkojam droši vien visi, tajā skaitā arī latvieši, jo latviešu valodu, valsts valodu, neviens nevar iemācīties runāt, ja mēs to ikdienā nelietojam un neizmantojam saziņā ar citiem,” sacīja Vītola.

Avots: LSM, pilno rakstu lasīt šeit

Dižo zemgaliešu Georga Manceļa un Kristofa Fīrekera devums – pamatakmens latviešu rakstu valodas ēkā

Ikvienas tautas identitātes būtiska sastāvdaļa ir tās valoda. Ar to vispirms jau mēdz saprast valodas izkopto, rakstos lietoto formu. Valoda bieži ir sabiedrības vai vismaz tās apzinīgākās daļas uzmanības lokā, īpaši nacionālās atdzimšanas, valsts veidošanās un stabilizēšanās periodā, kā arī dažādu satricinājumu laikos. Tautu kultūras vēsturē vienmēr ar cieņu tiek pieminēti nacionālās valodas veidotāji un kopēji. Tādas personības ir labi zināmas arī latviešu nācijas vēsturē. Būtiska iezīme, ka mūsu rakstu valodas agrīnajā laikmetā līdz pat 19. gadsimta vidum gandrīz visi latviešu valodas veidotāji nāca nevis no latviešu pašu vidus, bet no vācu izcelsmes garīdznieku loka.

17. gadsimta pirmajā pusē un vidū izceļas divi vīri, bez kuru devuma latviešu valoda, kādu to lietojam rakstos un arī runā mūsdienās, noteikti izskatītos citāda. Šie vīri ir Georgs Mancelis (Georg Mancelius, 1593—1654) un Kristofs (saukts arī Kristofors) Fīrekers (Christoph Fürecker, ap 1612—ap 1685). Viņi abi ir dzimuši zemgalieši – Mancelis no Mežmuižas (tag. Augstkalne), Fīrekers no Neretas; abi – no mācītāju ģimenēm; abi – bijuši Tērbatā – Mancelis kā draudzes mācītājs un ģimnāzijas, tad universitātes mācībspēks, Fīrekers – kā students.

Abu darbinieku veikumu vairākos aspektos var apzīmēt ar vārdu “pirmais”. Mancelis ir sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Lettus” ar tematisko daļu “Phraseologia Lettica” un desmit sarunu paraugiem (1638). To var uzskatīt arī par pirmo latviešu valodas mācībgrāmatu. Viņš ir arī radījis pirmos oriģinālos prozas tekstus latviešu valodā – jau minētās desmit sarunas, kā arī plašo sprediķu grāmatu “Lang=gewünschte Lettische Postill” trīs daļās (1654). Fīrekers savukārt ir sastādījis pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas gan palikusi manuskriptā, tomēr ietekmējusi nākamo vārdnīcu autorus.

Taču ne tikai kā “pirmie” Mancelis un Fīrekers ir nozīmīgi latviešu valodas un kultūras vēsturē. Viņi abi ir arī būtisku pagriezienu veicēji. Līdz ar Manceļa rakstiem latviešu rakstos nostiprinās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā valodas pamats, precīzāk tiek apzīmētas vārdu galotnes, patskaņu garums, kā arī ieviesti jauni apzīmējumi tādām savdabīgām latviešu valodas skaņām kā ļ, ņ, ŗ. Fīrekers šos uzlabojumus papildina ar līdzskaņu ģ, ķ apzīmējumiem, kā arī piedāvā garos patskaņus līdzīgi kā minētos līdzskaņus apzīmēt ar burta pārsvītrojumu. Pēdējais ierosinājums laikabiedriem gan šķiet pārāk radikāls, tāpēc neieviešas. Fīrekers arī pirmais lieto jumtiņu virs patskaņa lokatīva galotnē. Šie Manceļa un Fīrekera jaunievedumi līdz ar nelieliem precizējumiem 17. gadsimta nogalē, kā arī 19. gadsimta otrajā pusē tiek lietoti latviešu rakstībā līdz pat t.s. vecās drukas izmantojuma beigām 20. gadsimta vidū. Fīrekera mantojums ir arī latviešu valodas gramatikas apraksts, ko izdod Adolfijs kā “Erster Versuch Einer kurtz=verfasseten Anleitung zur Lettischen Sprache” (1685). Protams, Fīrekers ir minams arī kā nozīmīgs latviešu garīgo dziesmu (vairāk nekā 180) tulkotājs, latviešu dzejas tradīciju aizsācējs.

Raugoties atpakaļ mūsu vēsturē, redzam, ka Manceļa un Fīrekera devums ir viens no pamatakmeņiem latviešu rakstu valodas ēkā. Tāpēc, kamēr vien mums rūpēs mūsu valoda, abu dižo zemgaliešu piemiņu paturēsim godā un cieņā.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.

Šodien ēdienkartē frazeoloģismi: pupu mizas, kiš miš ar rozīnēm un knapsieriņš

Bagāta ir ne vien latviešu ēdienkarte, bet arī valoda, kas nereti ļauj izspēlēt dažādus jokus. Latviešu frazeoloģismiem radoši vietnē Facebook piegājis lietotājs Mārtiņš, kurš izveidojis humoristisku latviešu valodas frazeoloģismu ēdienkarti. 

Ēdienkarte, protams, kā joks, bet nopietni sastādīta, iekļaujot tajā uzkodas, pamatēdienus, desertu un arī īpašu ēdienu bērniem.

Frazeoloģisms ir leksiski nedalāms, sastāva un struktūras ziņā relatīvi stabils, ar valodas tradīciju nostiprināts vārdu savienojums, kura nozīme parasti saistīta ar visa vārdu savienojuma vai atsevišķu tā komponentu nozīmes pārnesumu (Latviešu literārās valodas vārdnīca 1972.-1996). Frazeoloģismus neuztver tieši, bet gan pārnestā nozīmē, kas ir jāapgūst.

Tā, piemēram, ēdienkartē atspoguļotais knapsieriņš patiesi ir gan ēdiens – žāvēts sieriņš ar sāli un ķimenēm, bet frazeoloģismu pasaulē par knapsieriņiem dēvē sīkus vai raksturā vājus cilvēkus.

Avots: receptes.tvnet.lv. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Izdota latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece

Piektdien, 3. jūnijā, svinīgi atvērta latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece. Tās veidošana bija labdarības projekts, ābeces bērniem būs iegūstamas bez maksas.

Kopumā ir 4000 grāmatu, kuras caur dažādām labdarības organizācijām nonāks pie ukraiņu bērniem, dodot viņiem iespēju caur skaistām ilustrācijām mācīties latviešu alfabētu.

“Tā ideja ir, ka ukraiņu bērniņi varētu mācīties savas valodas ābeci, alfabētu un arī Latvijas, un būt daļa no mums. Maša Zurikova, kas ir ābeces autore, viņa šo savu darbu ziedo, un ļoti daudz atbalstītāju ir ziedojuši.

Tas, ko varam teikt, ka ne tikai dodam pajumti, bet ļaujam ukraiņu bērniem, ukraiņu ģimenēm saglabāt savu kultūru, valodu,”

stāstīja labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.

To uzsvēra arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko – citas valodas zināšana esot noderīga ikvienam.

“Ir ļoti svarīgi atbalstīt armiju un palīdzēt tai. Viens aspekts ir kaujas lauks Ukrainā, mums tajā nepieciešama uzvara. Bet otrs aspekts – mums vajag atbalstīt cilvēkus, kuri ir pametuši Ukrainu kara dēļ. Un tagad šeit mums ir 30 tūkstoši ukraiņu, liela daļa no viņiem ir mazi bērni. Viņi jāatbalsta izglītībā un citādi. Ja mūsu bērni zaudēs laiku izglītības ieguvē, tas viņiem ļoti kaitēs. Tāpēc mēs cenšamies saglabāt izglītības procesu un to pat palielināt.

Un es atbalstu ideju, ka mēs, ukraiņi, mācamies latviešu valodu,” uzsvēra vēstnieks.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

‘Sociālo tīklu valoda’ iespiežas jauniešu ikdienas saziņā

Fotografija: George Dolgikh @ Giftpundits.com Pexels.com

Sociālie tīkli iespaido ne tikai mūsu ikdienu, bet arī valodas prasmes un vārdu krājumu. Ne visiem tā ir pozitīva ziņa. “Šobrīd mēs, skolotāji, saskaramies ar problēmu, ka daudzi skolēni zina kāda priekšmeta, parādības vai īpašības nosaukumu angļu valodā, taču nezina, kā to nosaukt latviski,” stāsta Rīgas 64.vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lauma Muižniece. Lai izzinātu sociālās tīklošanās vietņu ietekmi uz valodas izjūtu un lietojumu, iztaujājām ekspertus, amatpersonas un pašus jauniešus.

Kas ir literāra valoda?

Lielākā daļa cilvēku teiktu, ka tā ir gramatiski pareiza valoda ar pareizi ievietotām pieturzīmēm, bez hibrīdtekstiem, barbarismiem, taču par vienu pareizo definīciju ir grūti vienoties.

Šo jēdzienu lūdzām izskaidrot arī latviešu literatūrzinātniecei, valodniecei un Saeimas deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei, kura stāsta, ka ”literāra valoda ir valodas paveids, kas raksturo kultūrtautas”. “Ar literārās valodas palīdzību, mēs varam savstarpēji vieglāk sazināties. Ir ļoti svarīgi, lai bez literārās valodas ir vēl valodas paveidi – dialekti, izloksnes, kas ir valodas bagātināšanas avots,” viņa papildina.

Vai valoda bojājas?

Dzīvojam steidzīgā laikmetā, kad bieži vien, lai ātri nodotu informāciju, nav laika rakstīt formāli un gramatiski pareizi. Gandrīz ikviens, tērzējot sociālo tīklu vidē, ir izmantojis saīsinājumus vai garumzīmes vietā uzrakstījis divus patskaņus. Tāpat ikdienas steigā ierunājam balss ziņas, kas prasa mazāk piepūles un laika, arī emocijzīmēm ir liela nozīme savstarpējā komunikācijā. Cik lielā mērā sociālie tīkli ietekmē gramatiski pareizu latviešu valodu, un vai ar to ir jācīnās?

Pētniece Kalnača ieskicē vienu no būtiskākajām atšķirībām bezkontakta saziņā: “Visas ziņas, ko mēs saņemam, patērējam kādā kontekstā. Viedtālruņos problēma ir tā, ka sūtītājs nekad nezina, kādā kontekstā saņēmējs to patērēs.” Līdz ar to katram vēstījumam, kas nonāk pie adresāta, nokrāsu iedod vide, kurā tas tiek uztverts. Pat pozitīvākā ziņa dažu sekunžu laikā var tikt uztverta negatīvi.

Par valodas sabojāšanu filoloģei Kursītei-Pakulei ir savs viedoklis: “Katra jauna paaudze teica – valoda tiek neglābjami bojāta. Jā, valoda mainās ar katra jauna saziņas veida vai paņēmiena ienākšanu. Ienākot radio, parādījās radio diktoru balsis, tomēr, ienākot televīzijai, tā arī atstāja iespaidu. Sociālie tīkli noteikti atstāj iespaidu arī rakstībā, tomēr ne tik daudz runā. Skatoties no malas, notiek valodas vienkāršošana, un, iespējams, notiek mūsu kā cilvēcisku būtņu vienkāršošanās.”

Valodu sociālajos tīklos lielā mērā ietekmē influenceri jeb satura veidotāji ar lielu atpazīstamību. Influencere Kristīne Beitika pauž uzskatu: “Pareiza valodas lietošana ir cieņa pret lasītāju. Visam svarīgākais ir saturs, ko influenceris veido, tāpēc viņam seko, taču valoda ir viens no kopējā tēla veidošanas aspektiem. Valoda arī liecina par attiecīgā influencera izglītības līmeni.”

Avots: Delfi. Pilno rakstu skatīt šeit.

Kā vārdus «Latviešu valodas vārdnīcai» vāca Kārlis Mīlenbahs?

Foto: LU Akadēmiskā bibliotēka

Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologa izglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā “Pagalms” jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra “Odiseja”.

Sākotnēji Mīlenbahs vēlējās papildināt Kārļa Kristiana Ulmaņa 1872. gadā izdoto “Latviešu – vācu” vārdnīcu, bet secināja, ka latviešu valodai nepieciešams jauns, daudz apjomīgāks darbs. Viņam tā arī neizdevās iegūt stipendiju, tāpēc materiālo apstākļu dēļ ar pētniecību Mīlenbahs nodarbojās no skolotāja darba brīvajā laikā.

Uzsākot darbu pie latviešu valodas vārdnīcas, Mīlenbahs publicēja uzsaukumu, aicinot cilvēkus no visiem Latvijas novadiem iesūtīt vārdus, kas būt jāiekļauj topošajā iespieddarbā.

Drīz vārdnīcas tapšanai sāka sekot arī prese – piemēram, 1905. gadā žurnāls “Apskats” ziņoja, ka “cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Katram vārdnīcas vārdam Mīlenbahs norādīja etimoloģiju, avotu un tulkojumu vācu valodā, kā arī pievienoja lietošanas konteksta piemērus, izmantojot tautasdziesmu, pasaku, senu rakstu un literatūras tekstus. Vārdnīcā gandrīz netika iekļauti ģermānismi un slāvismi, kā arī tā laika jaunvārdi, kas vēl savu dzīvotspēju sabiedrībā nebija apliecinājuši.

Vidēji dienā Mīlenbahs esot apstrādājis 10 vārdnīcas šķirkļus. Viņš ir autors arī vairākām latviešu valodas gramatikas grāmatām un esot tas, kurš radījis valodniecības terminu “divdabis”.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Kāpēc ārzemniekiem grūti izrunāt latviešu mīkstos līdzskaņus. Skaidro valodnieks

Runas orgāni visiem ir vienādi, taču dzimtā valoda kontrolē to, cik labi cilvēks spēj izrunāt konkrētas skaņas. Tāpēc citu valodu pārstāvjiem bieži ir grūtības izrunāt latviešu mīkstos līdzskaņus – ķ, ģ, ļ, ņ, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” stāstīja valodnieks un tulkotājs, profesors Andrejs Veisbergs. 

Bieži vien, citas tautības pārstāvjiem runājot latviski, var dzirdēt, ka daudzos vārdos runātājam ir grūtības izrunāt mīkstinājuma zīmes. Tas savā ziņā ir ieradums, vērtēja Veisbergs: 

“Tā valoda jeb dialekts, kas ir apgūts bērnībā, tas zināmā mērā kontrolē to, kā cilvēki runā. Tas, kas mums ir mutē, runas orgāni, jau visiem ir vienādi.

Faktiski jebkurš cilvēks var izrunāt jebkuru skaņu, taču tas mazliet sasaucas ar to, kas mums notiek smadzenēs un kā mēs tās esam uztrenējuši.”

Savukārt mainīt savus runas ieradumus nav nemaz tik vienkārši.

“Ja cilvēks ir pieradis nelietot mīkstinājuma zīmes jeb viņa valodā vai dialektā tādu nav, tad mīkstinātos līdzskaņus izrunāt ir pagrūti,” norādīja valodnieks. 

“Teiksim, angļiem ir grūti izrunāt latviešu “ie”. Mēs divskaņus izrunājam ļoti sabalansēti, izrunājot gan pirmo, gan otro skaņu, bet angļu valodā pirmā skaņa ir ārkārtīgi uzsvērta un otrā gandrīz pazūd divskanī. Tie, kas labi iemācās, tie, protams, var labi izrunāt,” skaidroja Veisbergs. 

Atšķirīga latviešu valodas mīksto līdzskaņu izruna var būt arī to valodu pārstāvjiem, kuru valodā tādi ir, piemēram, krievu valodā runājošajiem. 

“Tur, iespējams, parādās tas, ka cilvēks ir apguvis valodu varbūt ne tik daudz klausoties, bet lasot vai redzot. Viņš redz burtu “k” un mīkstinājuma zīmi, bet tas “ķ” būtu tā kā “tj” drīzāk, un to smadzenēs nav tik viegli visu pārstrādāt,” vērtēja valodnieks.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.