Photo by Farzad Mohsenvand on Unsplash.com

Lielais emigrācijā dzīvojošais latviešu skaits rosina domāt par valodas saglabāšanas jautājumiem. Kā saglabāt latviešu valodu nākamajām paaudzēm, kā iemācīt ārzemēs dzīvojošiem bērniem runāt latviski? Īpaši sarežģīti šo jautājumu risināt jauktās ģimenēs, kur ikdienā tiek runāts vairākās valodās.

Kopš 2009.gada vairāk nekā 200 000 cilvēku ir atstājuši Latviju, lai meklētu darba iespējas ārzemēs*. Lielbritānijā, Īrijā un Vācijā ir lielākās latviešu emigrantu sabiedrības. No tā izriet svarīgi jautājumi: kā saglabāt latviešu valodu nākamajām paaudzēm un kā iemācīt ārzemēs dzīvojošiem bērniem runāt latviski? Ārzemēs dzimusī latviete Lidija Lieģis rakstu sērijā “Lsm.lv” rādīs valodas saglabāšanas pieredzi, dzīvojot svešumā.

Šajā pētījumā autore runā ar latviešiem, kas dzīvo Ungārijā, Skotijā un Anglijā. Mērķis bija uzzināt, kā viņi bija audzināti un kā viņi paši audzina bērnus, lai iemācītu viņiem latviešu valodu.

Anna Seboka uzaugusi Beļģijā, viņas māte ir latviete, tēvs ungārs. Pašreiz Anna dzīvo Budapeštā, laikā no 2011. līdz 2013. gadam dzīvoja Rīgā, bet bērnībā Anna katru gadu pavadīja mēnesi Latvijā ar vecmammu. Annai ir 29 gadi, viņa strādā par fotogrāfi.

Anna skaidro: “No dzimšanas mana māte ar mani runāja latviski, un vienlaicīgi es mācījos no tēva ungāru valodu. Ungāru valoda bija tā, kurā mēs visa ģimene sarunājāmies. Ar māsu mēs runājām abās valodās.”

Bērnībā Latvijā pavadītās vasaras viņai deva iespēju justies savienotai ar valsti un valodu. Briselē kā padsmitniece viņa gāja uz latviešu skolu nedēļas nogalēs. Anna tekoši runā latviski, var ikdienas tekstus uzrakstīt bez problēmām.

“Man ir svarīgi uzturēt latviešu valodu – tā ir daļa no manis un man dod piederības sajūtu.”

Viņa nākotnē gribētu, lai bērni runā latviski, lai viņiem būtu zināšanas par latviešu kultūru. Annas stāsts ir veiksmīgs: viņa tekoši runā un raksta gan latviski, gan ungāriski.

Avots: LSM. Visu rakstu lasiet šeit