Dižo zemgaliešu Georga Manceļa un Kristofa Fīrekera devums – pamatakmens latviešu rakstu valodas ēkā

Ikvienas tautas identitātes būtiska sastāvdaļa ir tās valoda. Ar to vispirms jau mēdz saprast valodas izkopto, rakstos lietoto formu. Valoda bieži ir sabiedrības vai vismaz tās apzinīgākās daļas uzmanības lokā, īpaši nacionālās atdzimšanas, valsts veidošanās un stabilizēšanās periodā, kā arī dažādu satricinājumu laikos. Tautu kultūras vēsturē vienmēr ar cieņu tiek pieminēti nacionālās valodas veidotāji un kopēji. Tādas personības ir labi zināmas arī latviešu nācijas vēsturē. Būtiska iezīme, ka mūsu rakstu valodas agrīnajā laikmetā līdz pat 19. gadsimta vidum gandrīz visi latviešu valodas veidotāji nāca nevis no latviešu pašu vidus, bet no vācu izcelsmes garīdznieku loka.

17. gadsimta pirmajā pusē un vidū izceļas divi vīri, bez kuru devuma latviešu valoda, kādu to lietojam rakstos un arī runā mūsdienās, noteikti izskatītos citāda. Šie vīri ir Georgs Mancelis (Georg Mancelius, 1593—1654) un Kristofs (saukts arī Kristofors) Fīrekers (Christoph Fürecker, ap 1612—ap 1685). Viņi abi ir dzimuši zemgalieši – Mancelis no Mežmuižas (tag. Augstkalne), Fīrekers no Neretas; abi – no mācītāju ģimenēm; abi – bijuši Tērbatā – Mancelis kā draudzes mācītājs un ģimnāzijas, tad universitātes mācībspēks, Fīrekers – kā students.

Abu darbinieku veikumu vairākos aspektos var apzīmēt ar vārdu “pirmais”. Mancelis ir sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Lettus” ar tematisko daļu “Phraseologia Lettica” un desmit sarunu paraugiem (1638). To var uzskatīt arī par pirmo latviešu valodas mācībgrāmatu. Viņš ir arī radījis pirmos oriģinālos prozas tekstus latviešu valodā – jau minētās desmit sarunas, kā arī plašo sprediķu grāmatu “Lang=gewünschte Lettische Postill” trīs daļās (1654). Fīrekers savukārt ir sastādījis pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas gan palikusi manuskriptā, tomēr ietekmējusi nākamo vārdnīcu autorus.

Taču ne tikai kā “pirmie” Mancelis un Fīrekers ir nozīmīgi latviešu valodas un kultūras vēsturē. Viņi abi ir arī būtisku pagriezienu veicēji. Līdz ar Manceļa rakstiem latviešu rakstos nostiprinās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā valodas pamats, precīzāk tiek apzīmētas vārdu galotnes, patskaņu garums, kā arī ieviesti jauni apzīmējumi tādām savdabīgām latviešu valodas skaņām kā ļ, ņ, ŗ. Fīrekers šos uzlabojumus papildina ar līdzskaņu ģ, ķ apzīmējumiem, kā arī piedāvā garos patskaņus līdzīgi kā minētos līdzskaņus apzīmēt ar burta pārsvītrojumu. Pēdējais ierosinājums laikabiedriem gan šķiet pārāk radikāls, tāpēc neieviešas. Fīrekers arī pirmais lieto jumtiņu virs patskaņa lokatīva galotnē. Šie Manceļa un Fīrekera jaunievedumi līdz ar nelieliem precizējumiem 17. gadsimta nogalē, kā arī 19. gadsimta otrajā pusē tiek lietoti latviešu rakstībā līdz pat t.s. vecās drukas izmantojuma beigām 20. gadsimta vidū. Fīrekera mantojums ir arī latviešu valodas gramatikas apraksts, ko izdod Adolfijs kā “Erster Versuch Einer kurtz=verfasseten Anleitung zur Lettischen Sprache” (1685). Protams, Fīrekers ir minams arī kā nozīmīgs latviešu garīgo dziesmu (vairāk nekā 180) tulkotājs, latviešu dzejas tradīciju aizsācējs.

Raugoties atpakaļ mūsu vēsturē, redzam, ka Manceļa un Fīrekera devums ir viens no pamatakmeņiem latviešu rakstu valodas ēkā. Tāpēc, kamēr vien mums rūpēs mūsu valoda, abu dižo zemgaliešu piemiņu paturēsim godā un cieņā.

Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.

Izdota latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece

Piektdien, 3. jūnijā, svinīgi atvērta latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece. Tās veidošana bija labdarības projekts, ābeces bērniem būs iegūstamas bez maksas.

Kopumā ir 4000 grāmatu, kuras caur dažādām labdarības organizācijām nonāks pie ukraiņu bērniem, dodot viņiem iespēju caur skaistām ilustrācijām mācīties latviešu alfabētu.

“Tā ideja ir, ka ukraiņu bērniņi varētu mācīties savas valodas ābeci, alfabētu un arī Latvijas, un būt daļa no mums. Maša Zurikova, kas ir ābeces autore, viņa šo savu darbu ziedo, un ļoti daudz atbalstītāju ir ziedojuši.

Tas, ko varam teikt, ka ne tikai dodam pajumti, bet ļaujam ukraiņu bērniem, ukraiņu ģimenēm saglabāt savu kultūru, valodu,”

stāstīja labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.

To uzsvēra arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko – citas valodas zināšana esot noderīga ikvienam.

“Ir ļoti svarīgi atbalstīt armiju un palīdzēt tai. Viens aspekts ir kaujas lauks Ukrainā, mums tajā nepieciešama uzvara. Bet otrs aspekts – mums vajag atbalstīt cilvēkus, kuri ir pametuši Ukrainu kara dēļ. Un tagad šeit mums ir 30 tūkstoši ukraiņu, liela daļa no viņiem ir mazi bērni. Viņi jāatbalsta izglītībā un citādi. Ja mūsu bērni zaudēs laiku izglītības ieguvē, tas viņiem ļoti kaitēs. Tāpēc mēs cenšamies saglabāt izglītības procesu un to pat palielināt.

Un es atbalstu ideju, ka mēs, ukraiņi, mācamies latviešu valodu,” uzsvēra vēstnieks.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Kā vārdus «Latviešu valodas vārdnīcai» vāca Kārlis Mīlenbahs?

Foto: LU Akadēmiskā bibliotēka

Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologa izglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā “Pagalms” jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra “Odiseja”.

Sākotnēji Mīlenbahs vēlējās papildināt Kārļa Kristiana Ulmaņa 1872. gadā izdoto “Latviešu – vācu” vārdnīcu, bet secināja, ka latviešu valodai nepieciešams jauns, daudz apjomīgāks darbs. Viņam tā arī neizdevās iegūt stipendiju, tāpēc materiālo apstākļu dēļ ar pētniecību Mīlenbahs nodarbojās no skolotāja darba brīvajā laikā.

Uzsākot darbu pie latviešu valodas vārdnīcas, Mīlenbahs publicēja uzsaukumu, aicinot cilvēkus no visiem Latvijas novadiem iesūtīt vārdus, kas būt jāiekļauj topošajā iespieddarbā.

Drīz vārdnīcas tapšanai sāka sekot arī prese – piemēram, 1905. gadā žurnāls “Apskats” ziņoja, ka “cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Katram vārdnīcas vārdam Mīlenbahs norādīja etimoloģiju, avotu un tulkojumu vācu valodā, kā arī pievienoja lietošanas konteksta piemērus, izmantojot tautasdziesmu, pasaku, senu rakstu un literatūras tekstus. Vārdnīcā gandrīz netika iekļauti ģermānismi un slāvismi, kā arī tā laika jaunvārdi, kas vēl savu dzīvotspēju sabiedrībā nebija apliecinājuši.

Vidēji dienā Mīlenbahs esot apstrādājis 10 vārdnīcas šķirkļus. Viņš ir autors arī vairākām latviešu valodas gramatikas grāmatām un esot tas, kurš radījis valodniecības terminu “divdabis”.

Avots: LSM. Pilnu rakstu skatīt šeit.

Valodnieki: Augšupejoša intonācija latviešu valodā ir īslaicīga parādība

Valodnieki: Augšupejoša intonācija latviešu valodā ir īslaicīga parādība

Arvien biežāk sarunu valodā var dzirdēt augšupejošās intonācijas, taču latviešu valodai neraksturīgais runas veids ir īslaicīga parādība, kas tikai raksturo laiku, kādā dzīvojam, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” norādīja valodnieki Dite Liepa un Andrejs Veisbergs.

Intonācijas maiņa valodā ir dabisks process, kas nav regulējams, norādīja Veisbergs. “Nevajadzētu vainot citas valodas ietekmi. Angļu valodā, piemēram, stabila runā ir tieši krītošā intonācija,” viņš stāstīja. 

“Mēs dzīvojam tādā uzbudinātā laikā, un kāpjošā intonācija vispār dod signālu par satraukumu, nedrošību, uztraukumu, agresivitāti. Tas parādās valodā. Jo ilgāk pandēmija ilgs, jo trakāka būs mūsu valoda,” valodnieks uzsvēra. 

Liepa uzskata, ka tā varētu būt modes tendence un prognozēja to kā īslaicīgu parādību. “Varbūt tā ir vienkārši tāda modes tendence, tāds savas oriģinalitātes meklējums,” valodniece izteica pieņēmumu.

Tāpat valodnieki norādīja, ka šādas augšupejošas intonācijas lietošana pāries, jo to lietot vienkārši ir grūtāk – balsi nelaižot teikuma beigās uz leju, runātājam jāuztur spriedze.

Avots: LSM. Visu rakstu lasiet šeit.

Kijiva, Harkiva, Ļviva, Čornobiļa – turpmāk Ukrainas pilsētu nosaukumus latviskos tuvāk ukraiņu valodas izrunai

Kijiva, Harkiva, Ļviva, Čornobiļa – turpmāk Ukrainas pilsētu nosaukumus latviskos tuvāk ukraiņu valodas izrunai

Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija apstiprinājusi Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā iespējami tuvāk ukraiņu valodas izrunai un ņemot vērā atveides noteikumus latviešu valodā, piemēram, Kijiva, Harkiva, Ļviva un Čornobiļa, Latvijas Radio skaidroja Valsts valodas centra galvenais lingvists Agris Timuška.

Timuška uzsvēra, ka paralēli var tikt saglabāti līdzšinējie nosaukumi, kad tam ir vēsturisks vai lingvistisks pamatojums, piemēram, runājot par Kijevas Krievzemi, kas radusies 11.–12. gadsimtā, kad nepastāvēja nosaukums Kijiva ukraiņu valodā.

Par konkrētiem pilsētu nosaukumiem Timuška interesentus aicināja sazināties ar Valsts valodas centru.

VVC Latviešu valodas ekspertu komisija 9. martā jautājumu par Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā skatīja atkārtoti, reaģējot uz gandrīz 150 tulkotāju, rakstnieku un valodnieku atklāto vēstuli, kurā pausts aicinājums mainīt Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi.

Vairāk nekā 100 tulkotāju, rakstnieku, valodnieku un pētnieku aicināja Valsts valodas centru pārskatīt ieteikumus Ukrainas pilsētu nosaukumu latviskošanai, norādot, ka līdz šim izmantotie Ukrainas pilsētu nosaukumi latviešu valodā ienākuši, kad Ukraina, arī Latvija un citas valstis “bija paverdzinātas Krievijas impērijai, kas tās apzināti pārkrievoja”.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasi šeit.

Latviešu valodas institūts uzsāk apvidvārdu un izlokšņu talku

Latviešu valodas institūts uzsāk apvidvārdu un izlokšņu talku

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam.

Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola.

Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū.

“Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka,” bilst Sanda Rapa. “Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā.”

Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties.

Mājaslapā “apvidvardi.lu.lv” var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti.

“Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas,” skaidro Anete Ozola. “Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā.”

Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu – izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu.

Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā

Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju “Endzelīna valodā”. Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi.

21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.

Avots: lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Vai zini, cik svarīga valodas lietošanā ir intonācija?

Vai zini, cik svarīga valodas lietošanā ir intonācija?

Mēs visi runājam vienā valodā, tomēr tas nenozīmē, ka nemēdzam viens otru pārprast. Valoda no vienas Latvijas malas līdz otrai var būtiski atšķirties, jo to šķērso trīs dialekti, kur valoda atšķiras kā mazās niansēs, tā vārdos un teikumos.

Rakstos neapzīmēta, tomēr labi dzirdama runātās valodas parādība ir intonācija. Vienas no noturīgākajām dialektu īpatnībām saistāmas tieši ar intonāciju lietojumu, tā ir skaņu augstuma un spēka maiņa zilbē. Latviešu valodā izšķir trīs intonācijas – krītošo, stiepto un lauzto, taču tikai dažviet Vidzemē un Zemgalē cilvēku runā vēl ir dzirdamas visas trīs intonācijas. Dialektos tās pielīdzinājušās citām intonācijām, tāpēc pat vienādi vārdi Kurzemē, Vidzemē un Latgalē skanēs dažādi.

Nevar noliegt, ka viena no zināmākajām īpatnībām ir galotņu noraušana. Ne tikai galotnes, bet arī piedēkļi ieuo un garie patskaņi mēdz saīsināties vai zust, piemēram, vārdos smaidig, nevens, parādit.

Paši kurzemnieki joko, ka šo īpatnību dēļ viņu valoda ir par trešdaļu īsāka un ekonomiskāka, tāpēc viņi īsākā laikā prot pateikt būtiskāko. Pārmaiņas kurzemnieku runā dzirdamas ne tikai vārda beigās, tās var skart arī patskani e, piemēram, vārdā dzērve dzirdama šaura e skaņa, taču lībiskajā dialektā nereti var dzirdēt platu un ē, piemēram, vārdos mest, celt, mesties, celties, ēst, sētE skaņa var būt izmainīta arī vietniekvārdos es un mēs.

Pamazināmā forma ar -īš un -iš veidota gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vārdiem. Šāda īpatnība lielākoties raksturīga cilvēku personvārdiem, piemēram, JānišDaciš, bet dažkārt dzirdēsiet arī citos vārdos, piemēram, darbiš. Pavisam bieži vīriešu dzimtes lietota sieviešu dzimtes vietā, piemēram, up ir garš, meitens ir mīļš, viš i skaists (par sievieti). Vai šīs īpatnības dēļ rodas pārpratumi? Visbiežāk nē, bet tādi ir iespējami.  Citu dialektu runātājus var izbrīnīt arī 3. personas darbības vārdu lietojums visās formās, jo lībiskajā dialektā es ies uz skol, mēs ies uz jūr, bet jūs dzer kafij.

Par gluži dzīvām un izteiktām var saukt priedēkļu un prievārdu pārmaiņas, parasti garie patskaņi un divskaņi tiek saīsināti, taču “līdzsvaram” var tikt pagarināta kāda cita skaņa, tāpēc dažviet dzirdēsiet vārdus jadār, penāk, jassmejas.

Cilvēku aktīvais dzīvesveids veicina runas izlokšņu iezīmju zudumu, tāpēc daudzas īpatnības cilvēka dzīves laikā var zust, taču ir arī īpatnības, kas saglabāsies cauri paaudzēm, tāpēc cilvēka runa var pateikt daudz ne tikai par viņu pašu, bet arī viņa vecākiem un vecvecākiem.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Vai emocijzīmes uzvarēs vārdus? Valodas nozīme digitālajā laikmetā

Vai emocijzīmes uzvarēs vārdus? Valodas nozīme digitālajā laikmetā

Mūsdienu tehnoloģijas ir būtiski mainījušas veidu, kā strādājam, mijiedarbojamies un sazināmies, raksta valodniece Aiga Veckalne. Digitālie mediji kļuvuši tik svarīgi, ka ir radies pat jauns valodas paveids — «digilekts». Tā spilgtākās iezīmes ir tīmeklī radušies jaunvārdi un emocijzīmes.

Digilekta attīstība un ietekme uz mutvārdu saziņu var palīdzēt mazināt ierobežojumus un psiholoģisko atsvešinātību, ko sabiedrībā savulaik veicinājusi prasme rakstīt un lasīt, kam trūkst mutvārdu spontanitātes. «Ieplānotu komunikāciju vairs neuzskata par ideālu, pat ne literatūrā,» norāda Āgneša Vešeleški.
Piemērs tam ir mobilo tālruņu romāns (cell phone novel) — literārs žanrs, kas ir īpaši populārs Japānā un Ķīnā un ko veido īsas nodaļas, kuras abonenti saņem e-pastā vai īsziņā.
Pat rakstīšana tviterī un komunikācija īsziņās liecina par valodas attīstību. Šāda saziņa padara mūs par labākiem un elastīgākiem rakstītājiem, runātājiem un komunikatoriem, uzskata valodniece Grečena Makaloha, grāmatas Interneta dēļ: izpratne par jaunajiem valodas noteikumiem un raidieraksta Lingthusiasm autore.
Tātad visi modes saīsinājumi, pieturzīmju nelietošana un emocijzīmes neapdraud valodu? Pasakiet to latviešu valodas skolotājiem un konservatīvi noskaņotajiem valodniekiem! «Valoda ir visnozīmīgākais un neparastākais cilvēces atvērtā koda projekts,» raksta Grečena Makaloha.
Mūsdienu digitālie iezemieši (digital natives) jeb cilvēki, kas uzauguši interneta vidē, būs vismaz divvalodīgi — gan literārajā valodā, gan neoficiālajā interneta valodā — un zinās, kad ir lietderīgi izmantot vienu vai otru veidu.
Tiesa, vērojot latviešu valodas tendences, mani bieži vien māc šaubas — vai tiešām spēs? Galvenā digilekta pazīme, kas tuvina tekstu runātajai valodai, ir emocijzīmju lietošana. Tās var palīdzēt piešķirt nozīmes kontekstu, nodomu, sajūtas. Īpaši populāras ir roku un seju piktogrammas, kas parāda resursus, ko jau izmantojam, lai paustu savus nodomus klātienē, proti, žestus.
Šie stilizēti grafiskie attēli radās Japānā 90. gados, lai aizvietotu daudzos hieroglifus un nepārprotami attēlotu emocijas un abstraktas idejas. Sejiņa ar prieka asarām 2015. gadā pat kļuva par Oksfordas vārdnīcas vārdu. Mūsdienās ir pieejama arī emocijzīmju enciklopēdija, automātiskais tulkotājs, top radoši darbi, un emocijzīmju valoda arvien vairāk kļūst par visiem saprotamu starptautisku valodu.
No vienas puses, šīs izmaiņas rada optimismu par tehnoloģiju potenciālu atbalstīt digitālo rakstpratību dažādās grupās. No otras puses, arvien biežāk raisa bažas par iespējamo kaitējumu ne tikai bērnu spējai lasīt iedziļinoties un koncentrēti, bet arī viņu runas prasmju attīstībai. Cilvēku agrīnā valodas pieredze arvien vairāk ir saistīta ar digitālo tekstu — tālruņos un planšetdatoros. Bet kāds 2020. gadā Itālijā veikts pētījums atklāja, ka ilgāks digitālo ierīču izmantošanas laiks saistīts ar zemāku mīmikas un žestikulācijas prasmju attīstību bērniem.
Vecāku un skolotāju nozīme valodas attīstības un lasītprasmes veicināšanā ir ļoti svarīga, tādēļ aprūpētājiem būtu jāsniedz informācija gan par to, cik svarīgi ir lasīt bērniem drukātā veidā, gan par to, kā vislabāk pārvaldīt un atbalstīt bērnu digitālo ierīču lietošanu. Izmantojot dialoga veida lasījumu, mijiedarbojoties ar tekstu, vecāki veicina bērnu izpratni, uzdod jautājumus un palīdz bērniem koncentrēties un saistīt tekstus ar savu dzīvi. Šāda mijiedarbība bagātina bērnu valodas prasmes, veido viņu skatījumu uz lasīšanu kā uzmanības laiku, kā arī palielina viņu prieku un interesi par lasīšanu.
Datorizētās saziņas ietekmē notiek arī citas izmaiņas, piemēram, pamazām izzūd rakstīšana rokrakstā.
Ir valstis, kur skolēniem mācībās arvien mazāk jāraksta ar roku vai tas nav jādara vispār, lai gan šādai rakstīšanai ir daudz nozīmīgu attīstības ieguvumu. Bet cilvēces attīstība ir atkarīga no valodas prasmēm un spējas komunicēt jaunas un sarežģītas idejas, lai integrētu tās kultūrā un sociālekonomiskajās norisēs. Lai sadarbotos, cilvēkiem ir nepieciešama valoda.
Taču nav viena pareiza valodas lietošanas veida. Arī tiešsaistē. Mēs varam lietot valodu atšķirīgi, un tas veicina sociālo mijiedarbību.

Avots: Tele2. Visu rakstu lasiet šeit.

Interesanti: aizraujoši fakti par valodām

Interesanti: aizraujoši fakti par valodām

Lai gan valodu skaits nemitīgi mainās, izrādās, pasaulē šobrīd tiek lietoti vairāk nekā septiņi tūkstoši dažādu valodu, bet, ja iemācīsieties 23 svešvalodas, ar to būs pietiekami, lai spētu sazināties ar pusi mūsu planētas iedzīvotāju. Kura ir oficiālā gaisa satiksmes valoda, kurai no visiem zināmām lielvalstīm nav savas oficiālās valodas un kuru no visām valodām ir visgrūtāk apgūt kā svešvalodu, valodu centra “Berlitz” speciālisti apkopojuši šos un citus aizraujošus faktus par valodām.

Visvairāk lietotās valodas pasaulē

Dažādu svešvalodu mācīšanās popularitāte ir cieši saistīta arī ar to, cik daudz iespēju to vēlāk būs pielietot. Piemēram, angļu valoda noderēs ceļojot jebkurā vietā visā pasaulē, jo tajā runā apmēram 1,35 miljardi cilvēku. Taču vienlīdz populāras ir arī citas, tai skaitā, franču, spāņu un ķīniešu. Piemēram, franču valoda ir oficiālā valoda pat 29 pasaules valstīs. Lai gan kopumā pasaulē ir vairāk nekā septiņi tūkstoši dažādu valodu, zinot 23 populārākās valodas, būs pietiekami, lai sazinātos ar pusi pasaules iedzīvotāju.

Savukārt 90% no visām valodām ir tik retas, ka tajās runā mazāk nekā 100 000 cilvēku, un apmēram 40% šobrīd lietoto valodu tiek uzskatītas par apdraudētām. Visizplatītākās valodas pēc to lietojuma pasaulē šobrīd ir angļu, mandarīnu jeb vienkāršotā ķīniešu, hindi, spāņu, franču, arābu, bengāļu, krievu, portugāļu un indonēziešu.

Puse planētas iedzīvotāju spēj sazināties tikai vienā valodā

Nav noslēpums, ka valodu zināšanas paver pasauli un palīdz saziņā, taču, izrādās, ka puse planētas iedzīvotāju spēj sazināties tikai vienā – savā dzimtajā valodā. Savukārt otra puse planētas iedzīvotāju ir apguvuši vismaz divas valodas. Ņemot vērā angļu valodas dominanci un pielietojuma iespējas, angļu valoda ir populārākā svešvaloda, ko cilvēki parasti apgūst. Vēsturiski lielāko artavu angļu valodas izplatībā deva Britu impērijas iekarojumi visā pasaulē. Mūsdienās šī valoda kļuvusi tik populāra, ka tā starptautiski akceptēta arī kā oficiālā valoda gaisa satiksmē, proti, tajā jāspēj sazināties šajā nozarē nodarbinātajiem cilvēkiem.

Kuras valoda ir “vistīrākā”?

Cilvēku migrācijas un citu apstākļu ietekmē jebkura valoda atrodas nemitīgā mijiedarbībā ar citām valodām, un vairums valodu kādu savu daļu aizguvušas no citām. Taču par vienu no “tīrākajām” valodām tiek uzskatīta Spānijas ziemeļu reģionā Basku zemē lietotā basku valoda. Tajā mūsdienās runā basku reģiona iedzīvotāji, taču vēsturiski tā attīstījusies kalnu reģionos, tādējādi ģeogrāfisku apstākļu dēļ šis process noticis diezgan izolēti no citām valodām.

Lielvalsts, kurā nav savas oficiālās valodas

Lai gan angļu valoda ir iestāžu un vairuma iedzīvotāju lietotā saziņas Amerikas Savienotajās valstīs, izrādās, ASV oficiālās valodas statuss nav noteikts nevienai valodai. ASV citu valstu vidū izceļas ar lielu etnisko dažādību, un kopumā ASV tiek lietotas vairāk nekā 300 valodas. Izrādās, tas nav rekords – visvairāk lietoto valodu ir Okeānijā esošajai Papua Jaungvinejai – pat vairāk nekā 800. Vairāki desmiti šo valodu ir tik retas, ka tām drīzumā draud izzušana. Savukārt visvairāk oficiālo valodu ir Dienvidāfrikā – 11.

Kuru valodu apgūt ir visgrūtāk?

Cilvēki mēdz lauzt ne mazumu šķēpu par to, kuras valodas apgūšanā jāiegulda visvairāk pūļu. Kamēr vieni teiks, ka specifiskās izrunas, daudzu pagātnes formu un gramatikas dēļ tā būs franču, citi piesauks valodas ar atšķirīgu alfabētu, piemēram, hieroglifiem. Valodnieki aprēķinājuši, ka, lai lasītu avīzi mandarīnu valodā, cilvēkam jāzina vairāk nekā 3000 simboli, bet vidējais ķīnietis zina pat vairāk nekā 8000 dažādas rakstu zīmes. Pētnieki saka, ka grūtas valodas apguvei ir arī arābu, japāņu, korejiešu un ungāru. Pēc alfabēta garuma, par grūtu valodu var uzskatīt arī Kambodžā lietoto khmeru valodu, kuras alfabētā ir 74 burti.

Taču kopumā valodnieki ir vienisprātis, ka jebkuras valodas sarežģītība ir visai subjektīvs termins un atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, spāņiem valodas līdzību dēļ būs saprotami daudzi vārdi no citām romāņu saimes valodām, tādām kā portugāļu, franču vai itāļu, un būs tādas valodas, kuras izrunas dēļ vieglāk apgūt tieši angliski runājošajiem.

Avots: nra.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

“Kovidvārdi”

Kovidvārdi

Neapšaubāmi Covid- 19 pandēmijas laiks atspoguļojas arī valodā. Profesore, filoloģe Ina Druviete Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” uzsver, ka valoda mainās nepārtraukti: “Valoda ir dzīvs organisms, tā reaģē uz visām norisēm apkārtējā vidē, un tā sauktā Covid leksika būtībā ir tikai ārēja izpausme tiem procesiem, kas notiek daudzos valodas līmeņos, ir notikuši vienmēr un droši vien būs gaidāmi arī nākotnē.” Pavisam nesen par 2020. gada vārdu kļuva “sejauts” (mutes un deguna aizsegs). Druviete atklāj, ka viņas kolēģēm izdevies apkopot ļoti daudz vārdu, kas darināti pandēmijas laikā, piemēram, “kovidsērga”, “kroņvīruss”, “kovidliga”, “kovidanalīze”. Tāpat vesels lērums vārdu saistīti ar tā saukto mājsēdi – “aizklape”, “dižbēdze”, “iepauze”, “pirktsteidze” un citi. 

Profesore cilvēku radošās izpausmes valodā vērtē pozitīvi: “Tas parāda, ka valodas sistēma joprojām ir elastīga, ka cilvēki spēj reaģēt uz aktuāliem notikumiem, veidojot jaunus vārdus un konstrukcijas pēc jau esošiem modeļiem. Pats galvenais – nav zudis šis valodas spēles un jaunrades elements.

“Tas, ko mēs redzam pašreiz, gluži vienkārši ir apliecinājums tam, ka latviešu valoda ir spējīga pielāgoties jebkādiem apstākļiem.”

Jāpiebilst, ka lielākā daļa “kovidvārdu” pēc pandēmijas visdrīzāk netiks lietoti. 

Sabiedrības iesaiste jaunradē 

Valodniekiem dažkārt nākas atspēkot apgalvojumus, ka latviešu valoda ir nabadzīga, ierobežojoša utt. Ina Druviete norāda, ka šādi apgalvojumi ir aplami, jo latviešu valodā iespējams izteikt pilnīgi visu. Tos, kuri tā nedomā, profesore aicina biežāk lasīt grāmatas, ieskatīties vārdnīcās un galu galā nodarboties ar valodas jaunradi, jo tā nav tikai rakstnieku vai valodnieku privilēģija. “Valodas nākotne būs atkarīga no tā, cik tā tiks lietota reālajā dzīvē visos līmeņos – gan valsts pārvaldē, gan pašvaldībās, gan saziņā ar sabiedrību, gan it īpaši ikviena iedzīvotāja sarunā ar savu kaimiņu, ar kolēģi. Nekā citādi,” skaidro Ina Druviete.

Bieži vien jaunus vārdus darina dažādu jomu speciālisti. To, vai jaunie vārdi “iedzīvosies”, nosaka visa sabiedrība. Profesore kā piemēru min no angļu valodas aizgūto vārdu “podkāsts”, ko latviešu valodā piedāvā dēvēt par aplādi, raidierakstu vai podraidi. Skaidrs, ka pēdējais no vārdiem izraisa drīzāk komiskas asociācijas.

Cilvēki izvēlas lietot vārdus, kas ir viņu valodas gaumei pieņemamāki.

Sava artava valodas bagātināšanā ir datorspeciālistiem. Druviete atgādina, ka daži no terminiem sākumā varbūt likušies dīvaini, bet nu sabiedrība ir pieradusi un tos lieto, piemēram, “lejupielāde”, “ekrānpults”. Datorlietotājiem labi pazīstamais vārds “pele” kalpo par apliecinājumu, ka ne vienmēr jārada jauni vārdi, ja jau esošiem iespējams piešķirt jaunu nozīmi. 

Pandēmijas laikā liela sabiedrības daļa saziņai izmanto platformu “Zoom”. Profesore novērojusi, ka bieži vien sapulces šajā platformā tiek dēvētas par “zūmēšanos”,  uzsverot šī vārda papildu  semantiku – latviešu vārds “nozūmēt” netieši saistās ar “zūmēšanas” jēdzienu. Tā ir pašironija un sava veida protests pret pašreizējiem apstākļiem. “Šis ir ļoti jauks piemērs, lai parādītu, kā citas valodas vārds vispirms tiek adaptēts latviešu valodas sistēmā un pēc tam apaug ar interesantām nozīmes niansēm,” paskaidro Ina Druviete. 

Avots: LSM. Visu rakstu lasiet šeit.