Ikvienas tautas identitātes būtiska sastāvdaļa ir tās valoda. Ar to vispirms jau mēdz saprast valodas izkopto, rakstos lietoto formu. Valoda bieži ir sabiedrības vai vismaz tās apzinīgākās daļas uzmanības lokā, īpaši nacionālās atdzimšanas, valsts veidošanās un stabilizēšanās periodā, kā arī dažādu satricinājumu laikos. Tautu kultūras vēsturē vienmēr ar cieņu tiek pieminēti nacionālās valodas veidotāji un kopēji. Tādas personības ir labi zināmas arī latviešu nācijas vēsturē. Būtiska iezīme, ka mūsu rakstu valodas agrīnajā laikmetā līdz pat 19. gadsimta vidum gandrīz visi latviešu valodas veidotāji nāca nevis no latviešu pašu vidus, bet no vācu izcelsmes garīdznieku loka.
17. gadsimta pirmajā pusē un vidū izceļas divi vīri, bez kuru devuma latviešu valoda, kādu to lietojam rakstos un arī runā mūsdienās, noteikti izskatītos citāda. Šie vīri ir Georgs Mancelis (Georg Mancelius, 1593—1654) un Kristofs (saukts arī Kristofors) Fīrekers (Christoph Fürecker, ap 1612—ap 1685). Viņi abi ir dzimuši zemgalieši – Mancelis no Mežmuižas (tag. Augstkalne), Fīrekers no Neretas; abi – no mācītāju ģimenēm; abi – bijuši Tērbatā – Mancelis kā draudzes mācītājs un ģimnāzijas, tad universitātes mācībspēks, Fīrekers – kā students.
Abu darbinieku veikumu vairākos aspektos var apzīmēt ar vārdu “pirmais”. Mancelis ir sastādījis pirmo vācu-latviešu vārdnīcu “Lettus” ar tematisko daļu “Phraseologia Lettica” un desmit sarunu paraugiem (1638). To var uzskatīt arī par pirmo latviešu valodas mācībgrāmatu. Viņš ir arī radījis pirmos oriģinālos prozas tekstus latviešu valodā – jau minētās desmit sarunas, kā arī plašo sprediķu grāmatu “Lang=gewünschte Lettische Postill” trīs daļās (1654). Fīrekers savukārt ir sastādījis pirmo latviešu-vācu vārdnīcu, kas gan palikusi manuskriptā, tomēr ietekmējusi nākamo vārdnīcu autorus.
Taču ne tikai kā “pirmie” Mancelis un Fīrekers ir nozīmīgi latviešu valodas un kultūras vēsturē. Viņi abi ir arī būtisku pagriezienu veicēji. Līdz ar Manceļa rakstiem latviešu rakstos nostiprinās vidus dialekta zemgaliskās izloksnes kā valodas pamats, precīzāk tiek apzīmētas vārdu galotnes, patskaņu garums, kā arī ieviesti jauni apzīmējumi tādām savdabīgām latviešu valodas skaņām kā ļ, ņ, ŗ. Fīrekers šos uzlabojumus papildina ar līdzskaņu ģ, ķ apzīmējumiem, kā arī piedāvā garos patskaņus līdzīgi kā minētos līdzskaņus apzīmēt ar burta pārsvītrojumu. Pēdējais ierosinājums laikabiedriem gan šķiet pārāk radikāls, tāpēc neieviešas. Fīrekers arī pirmais lieto jumtiņu virs patskaņa lokatīva galotnē. Šie Manceļa un Fīrekera jaunievedumi līdz ar nelieliem precizējumiem 17. gadsimta nogalē, kā arī 19. gadsimta otrajā pusē tiek lietoti latviešu rakstībā līdz pat t.s. vecās drukas izmantojuma beigām 20. gadsimta vidū. Fīrekera mantojums ir arī latviešu valodas gramatikas apraksts, ko izdod Adolfijs kā “Erster Versuch Einer kurtz=verfasseten Anleitung zur Lettischen Sprache” (1685). Protams, Fīrekers ir minams arī kā nozīmīgs latviešu garīgo dziesmu (vairāk nekā 180) tulkotājs, latviešu dzejas tradīciju aizsācējs.
Raugoties atpakaļ mūsu vēsturē, redzam, ka Manceļa un Fīrekera devums ir viens no pamatakmeņiem latviešu rakstu valodas ēkā. Tāpēc, kamēr vien mums rūpēs mūsu valoda, abu dižo zemgaliešu piemiņu paturēsim godā un cieņā.
Avots: LSM. Pilno rakstu lasīt šeit.