Valodas izcelsme: cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas nekā uzskatīja iepriekš

Valodas izcelsme: cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas nekā uzskatīja iepriekš

Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.

Latviešu valodas veidošanās

Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.

„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.

Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.

Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.

Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.

Avots: LR1. Visu rakstu lasiet šeit.

Valodu vēsture: Vai viduslaikos lasīt varēja arī latviski?

Gustavs Strenga: Pārdomas par lasīšanas vēsturi Latvijas teritorijā no 12. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam

Pirmos rakstītos un iespiestos tekstus kādā valodā mēdz uzskatīt par tautas kultūras stūrakmeņiem. 14. gadsimta otrajā pusē Baltijas jūras telpā dominējošā tautas valoda – viduslejasvācu valoda – sāka ieņemt arvien būtiskāku lomu rakstiskajā komunikācijā. 15. gadsimta nogalē un 16. gadsimta sākumā Eiropā parādījās pirmie iespiestie teksti mazākās tautas valodās, piemēram, poļu un zviedru. Tomēr Baltijas austrumu krasta valodās – latviešu, igauņu, senprūšu, somu un lietuviešu – pirmie teksti tika iespiesti tikai Reformācijas iespaidā. Līdz šim zināmie pirmie latviski rakstītie un iespiestie teksti ir tapuši 16. gadsimta 20. un 30. gados. Kāda būtu bijusi latviski rakstītu un lasāmu tekstu funkcija pirms Reformācijas? Vai tādi vispār bija nepieciešami? Liturģija bija latīņu valodā, elite lasīja viduslejasvācu valodā, bet potenciālo lasītāju vietējās valodās – latviešu un igauņu – bija maz. Tāpat Livonijas pilsētās līdz pat 16. gadsimta sākumam nav atrodamas ne brālību, ne pilsētu pārvaldes institūciju lietvedībā rakstītas igauņu un latviešu valodas pēdas.

Tikai Reformācija ar Lutera ideju par liturģiju tautas valodās radīja nepieciešamo motivāciju ieguldīt prāvus līdzekļus iespiestu tekstu radīšanā arī Livonijas tautas valodās, kā to apliecina 1525. gadā Lībekā pārtvertais un iznīcinātais Rīgai domātais iespiestais teksts – luterāņu mise – igauņu, latviešu un viduslejasvācu (lībiešu?) valodā.25

Ir kāda grāmata, kura liecina par veidu, kā latviešu rakstu valodas dzimšanas laikā citās valodās iespiestos tekstus pielāgoja to mutiskai pārnesei latviešu valodā, pievienojot iespiestajam tekstam rakstītus fragmentus latviešu valodā. Leipcigā iespiestajā priestera rokasgrāmatā ar dažādu rituālu lūgšanām latīņu valodā Agenda (1507)26) ir Rīgas apkaimes katoļu priestera Nikolausa Gisberta, visticamāk, starp 1529. un 1534. gadu veiktie ieraksti – garāki fragmenti un frāzes latviski, kuriem līdzās ir arī sīkas rokraksta piezīmes viduslejasvācu un latīņu valodā. Grāmatā vienā no pirmajām lappusēm ir pierakstīta tēvreize latviešu valodā (to dēvē par Gisberta tēvreizi),27 un tālāk grāmatā līdzās latīņu valodā iespiestajam tekstam lappušu malās var atrast latviski rakstītas frāzes sack bern warz („saki bērna vārdu”), gryppi jus baren crus stit („gribat jūsu bērnus kristīt”), kā arī es tizzv („es ticu”).

Šo piezīmju uzdevums bija palīdzēt atcerēties garākus nepierakstīta teksta fragmentus, un tās bija noderīgas grāmatas īpašniekam, kristot, laulājot, svētot ūdeni un uguni vai vecot kādu citu rituālu darbību. Neskatoties uz to, ka šajā grāmatā pierakstītā tēvreize un frāzes ir uzskatāmas par marginālijām, latviešu valodas pētniecībā šiem necilajiem teksta fragmentiem ir centrāla vieta, jo tos uzskata par vecākajiem rakstītajiem tekstiem latviešu valodā.28

 

***

  1. gadsimta lasīšanas revolūcijas un 21. gadsimta digitālās revolūcijas ietekmē lasīšana ir kļuvusi par slavētu un augstu novērtētu nodarbi. „Ai, cik viņš gudrs, tik daudz grāmatu izlasījis” vai „redz, viņa nesēž mobilajā telefonā, bet lasa grāmatu”. Lasīšana pati par sevi, pat nevērtējot grāmatu, ko lasītājs lasa, citu acīs padara indivīdu gudrāku, cienījamāku. Bet vai gudrs ir tas, kurš visu dzīvi lasa vienu vienīgu grāmatu? Mūsdienās gan tādu cilvēku būtu grūti atrast. Un kā ar tiem, kuri daudz grāmatu izlasījuši nevis ar acīm, bet ar ausīm, klausoties citu lasītajā? Zināmā mērā mūsu – modernā un pēcmodernā laikmeta lasītāju – pieredze nonāk konfliktā ar lasīšanas veidiem, kuri pastāvējuši vairākus gadsimtus pirms mums. Arī viduslaikos bija ļaudis, kas lasīja grāmatu pēc grāmatas, bet viņu bija maz. Tolaik arī tiem, kas paši nelasīja, bija lemts iegrimt interesantos stāstos. Tikai šie mutiskie stāsti, pat ja to sākotne rodama grāmatās, ir neatgriezeniski zuduši.

 

Avots, kur lasīt visu šo tekstu: Punctum