Šis raksts būs par respektu. Pret autoru un tulkotāju. Ikviens teksta tulkojums ir mākslas forma un tajā jāievēro šie abi nosacījumi. Amandas Gormanas gadījums ir labs piemērs, lai šo respektu apspriestu.

Gormanas skandāls

Viss sākās ar to, ka amerikāņu dzejnieces Amandu Gormanas dzeju izlēma tulkot Eiropā. Negaidīti aktualizējās tēma par to, ka katrs tulkotājs šādu liriku tulkot nedrīkstot. Tā uzskatīja autore pati un viņas aģents. Tātad jautājums ir par to – vai katram literāram tekstam ir jāmeklē speciāla personība, jeb pietiek, ja tulkotājs ir izglītots, prot valodu un ir atzīts kā profesionālis? Šis izrādījās sarežģīts jautājums. Pati autore jau bija atzinusi, ka baltais vīrietis Eiropā viņas tekstus iztulkot neesot spējīgs. Tāds tulkotājs nekad nesapratīšot melnādainas amerikāņu sievietes sajūtu gammu un vārdu nozīmi. Vai šāda attieksmē ir ekstrēmisms? Vai tā tas patiešām ir?  

Līdz šim tulkotāja kompetenci un piemērotību darbam noteica viņa iepriekšējie darbi un tajos apliecinātā kompetence. Lielāka daļa labu tulkotāju var tulkot praktiski visu savas kompetences jomā. Taču liela nozīme ir tam, kā tulkotājs ir strādājis līdz šim un kādus panākumus guvis. Ja tulkotājs lieliski tulko Hēgeļa tekstus, tad viņam izdevējs nepiedāvās vieglos „medmāsiņu romānu“ tulkojumus. Šis pirmais secinājums pierāda, ka tulkotāji, tieši tāpat kā autori, ir dažādi. Izdevējs cenšas savest kopā atbilstošu tulkotāju ar attiecīgo tekstu. Tāda ir prakse un tā ir sevi attaisnojusi.

Reizēm arī plašāka sabiedrības daļa sāk apspriest tulkojumu jautājumus un apšauba tulkojuma kvalitāti. Par to nesen pārliecinājāmies kāda jūrmalnieka recenzijā par Metjū Volkera grāmatas „Kāpēc mēs guļam?“ izdevumu latviešu valodā. Grāmatu izdevusi izdevniecība Igaunijā, taču tulkojuma kvalitāte bijusi slikta. Teksts pārcelts „tieši“ uz latviešu valodu bez satura lokalizācijas, ar kalkiem, bez izpratnes par teksta būtību. Tas ir ļoti slikti. Tātad pavirši un neprofesionāli darīts darbs. Taču bez literārās kvalitātes kritērijiem, mēdz tulkojumus vērtēt arī citādi. Proti – pieslēdzot aizspriedumus. Tā tas notika pirms 100 gadiem, kad kāda Matilda Drangele aktīvi un daudz tika tulkojusi angļu tekstus uz zviedru valodu. 1916. gadā atklājās, ka pseidonīms „M Drangel“ ir sieviete un toreiz tas skaitījās atmaskojums un skandāls. Tobrīd Džeks Londons tika uzskatīts par vīrišķības etalonu un tāpēc sieviete nekādā ziņā nedrīkstēja tulkot viņa tekstus. Protams, ka daudzas sievietes šajā laikā (arī iepriekš) publicējās ar vīrieša pseidonīmiem, jo sievieti kā domājošu un intelektuālu personu tolaik vēl neatzina. Šis aspekts parāda, ka bieži autoru un tulkotāju publika nevērtē pēc tā, kā ir uzrakstīts vai iztulkots, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ. Patīk vai nepatīk autors. Tieši to pašu varam novērot tagad – Gormanas skandāla lietā. 

Amanda Gormana kļuva pamanāma Džo Baidena inaugurācijas ceremonijā. Pēkšņi daudzi vēlējās uzzināt, kas ir šī sieviete un kāda ir viņas lirika.

Piemērota tulkotāja meklējumos

Pirmie protesti parādījās Nīderlandē, kur daudzi apšaubīja, vai izvēlētā rakstniece Marieke Lūkas Rijnevelda drīkst vai nedrīkst tulkot Gormanas darbus. Īpaši aktīvi pret šo izvēli uzstājās modes eksperte un žurnāliste Dženisa Deula. Viņai likās, ka baltais cilvēks nespēs saprast Amandas dzeju un šim mērķim jāizvēlas jauna, melnādaina tulkotāja. Vēlāk notika taisnošanās, ka uzbrukums neesot vērsts konkrēti pret Meriekei, bet gan pret sistēmu, kurā dominē un visu nosaka baltie vīrieši vidējos gados. Saceltā mediju trokšņa rezultātā Marieke pati atteicās no tulkošanās.  

Līdzīgas scēnas varēja novērot katalāņu tulkotāja Viktora Obiola virzienā. Izrādās, ka arī viņu kā piemērotu Amandas dzejas tulkošanai, bija nosvītrojusi Gormanas literārā aģentūra Writers House. Vīrieša tulkotāja vietā esot nepieciešama „ sieviete, jauna, aktīviste, vislabāk melnādaina“. Protams, ka savāds slēdziens. It kā būtu jāvērtē tulkotāka līdzšinējie darbi, nevis viņš pats kā cilvēks. Pie kam Amandas lirika nav ļoti komplicēta vai grūti saprotama teksta izpausme. Katalāņu tulkotājs uz šo aizliegumu reaģēja asprātīgi „ Ja es nedrīkstu tagad tulkot tekstu, kuru uzrakstījusi jauna, melna un aktīva dzejniece 2000 gadsimtā, tad jau es nedrīkstu arī tulkot Homēru, kas piedzima pirms manis un 700 gadus pirms Kristus“.

Vai komerciāla kampaņa?

Saprotams, ka šie notikumi strauji izplatījās Eiropas medijos. Daudziem šķita, ka tā ir akcija pret noteiktu tulkotāja tipu. Citi tajā saskatīja rasisma uzbrukumu pret baltajiem. Vēl dažiem likās, ka šī ir publicitātes akcija un aiz tās stāv komerciālas intereses.

Šogad Amanda Gormana publicēs trīs grāmatas un dzejas krājumam “The hill we climb” priekšvārdu rakstījusi Opra Vinfria. Paralēli noslēgts līgums arī ar modes aģentūru IMG Models. Viņai patīk skaisti tērpi un tagad tos demonstrēs dzejniece nevis modele.

Taču atgriezīsimies pie teksta. Tulkojuma un jebkāda cita teksta vērtību nosaka tā kvalitāte.  To spēj izdarīt vislabāk cilvēks ar attiecīgu izglītību, iemaņām un pieredzi. Ja autoram – tulkotājam sāk izvirzīt pavisam citus (savādus) kritērijus, tad var gadīties, ka tulkot sāks zemākā kvalitātē. Svarīgs ir tulkotāja respekts pret tekstu un mūsu respekts pret tulkotāju. Gormanas gadījumā viss ir sagrauts un neviens no šiem nosacījumiem netiek ņemts vērā.

Pēdējo gadu laikā daudzām Eiropas izdevniecībām ir bijuša problēmas ar ASV autoru aģentūrām. Writers House pieprasīja noteikta izskata un dzimuma tulkotāju, nevis radoši atbilstošu. Piemēram, Zviedrijā šiem tulkojumiem izdevniecība izvēlējās mūziķi Timbuktu jeb Jasonu Dirakiti. Amandas dzeja nav smags teksts un cerams, ka dziedātājam viss izdosies. Taču skaidrs, ka kritērijs bija viņa radošais rosīgums un ādas krāsa, nevis tulkošana kā profesija. Vācijā Amandas Gormanas dzeju tulko trīs dažādas personības. Tātad ar vienu profesionāli vairs nepietiek.

Paradoksāli, ka Writers House vispār neinteresē vai izvēlētais Amandas dzejas tulkotājs vispār spēj iztulkot tekstus. Daudz svarīgāka ir bijusi populāru kultūras aktīvistu izvēlē. Starp citu, arī Rijnevelda tik aizvēlēta kā tulkotāja tikai tāpēc, ka ir jauna un populāra rakstniece savā valstī. Vietējo vētru ūdens glāze amerikāņi neparedzēja.

Tātad šie izvēlētie populārie autori var celt Gormanas prestižu katrā Eiropas valstī un ir vairāk mārketinga paņēmiens, nevis aģentu kaprīze.  

Tik vienkārši? Jā, tik vienkārši. Tātad šeit nav runa par rasismu, vīriešu nīšanu vai neizskaidrojamu kaprīzi.  Nē, nav. Tā ir mārketinga forma, kurā neiederas klusi, čakli tulkotāji, bez publiskas atpazīstamības savā valstī.

Vai šis ir populisms? Laikam gan.   

Autore: Prof. Dr. phil. Sandra Veinberga. Visu rakstu variet lasīt šeit.