Ķiļķeni, kluči, kļockas, ķūliķi, parpaliņas – tik dažādi Latvijā sauktas klimpas, liecina valodnieces, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieces BRIGITAS BUŠMANES pētījumi. Šie vārdi mūsdienās izloksnēs vēl ir dzirdēti, bet daudzi citi senāki ēdienu nosaukumi jau ir izzuduši.
Ēdienu leksika ir saistījusi tautas garamantu vācējus jau 19. gadsimta beigās – piemēram, laikraksta “Dienas Lapa” pielikumiem “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem” ēdienu nosaukumi iesūtīti aptuveni no 60 izloksnēm, kopā ap 200 apvidvārdu.
Tur minēti arī mūsdienās aizmirstu ēdienu nosaukumi, piemēram, “mellā sula”, tas ir no cūkas asinīm un putraimiem vārīts ēdiens. Teritoriālā nošķirtība, ierobežotie sakari, protams, ir veicinājuši ēdienu apzīmējumu daudzveidību dažādos novados.
Piemēram, ir konstatēti vairāki nevārīta maizes ēdiena nosaukumi: “biguze”, “siderbiksis”, “privuliņa”, “čubītes”, “sigumiņš”, “pižurs”, “drupenis”, “salabuka”, “pigarica”.
Konkrētu leksikas tematisku grupu vispusīga apzināšana aizsākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad tika vākts, aprakstīts, izpētīts, piemēram, ar dabu, dabas parādībām, zemkopību, augiem, arī ar ēdieniem saistītais vārdu krājums, kā arī zivju nosaukumi.
Ēdienu nosaukumu dažādība attiecas galvenokārt uz tradicionālo uzturu, kas pārmantots no paaudzes paaudzē. Tāpēc mūsdienās tie reizē ir arī vēstures izziņas avots.
Jāatzīst, ka mūsu valodā, tostarp ēdienu leksikā, ir daudz vārdu, kuri izzūdot aizver arī kādu saistošu lappusi tautas kultūrvēsturē.
Vēl pagājušā gadsimta 60. un 70. gados daudzviet lietoja senos ēdienu nosaukumus, kas raksturīgi tikai konkrētam novadam vai dialektam, bet jaunā paaudze dzirdējuši varbūt ir, bet vairs nezina, ko tie nozīmē.
Daļa ēdienu nosaukumu, protams, vairs netiek lietoti tāpēc, ka atsevišķi produkti pamazām izzūd vai jau izzuduši – piemēram, kaņepju piens, tauku iešņavas.
Kas ir tauku iešņavas? Izklausās “garšīgi”
Tās ir bijušas viens no galvenajiem aizdariem vēl 19. gadsimta otrajā pusē. Iešņavas gatavotas no cūku, retāk liellopu un aitu, nieru taukiem, kas, pievienojot piparus, virces, sāli, sastampāti valkani, un izveidotas apaļas vai ovālas pikas, kas ietītas tauku plēvē. Daudzos apvidos tās ir žāvētas.
Visai pilnīgu ieskatu to gatavošanā, izskatā sniedz izloksnēs zināmie dažādie nosaukumi: “grūstie tauki”, “rullētie tauki”, “tītie tauki”, “žaudētie tauki”, “žāvētie tauki”, “tauku kukulis”, “pīte”, “ritulu tauki”, “pīlīte”, “zose”, “labie tauki”.
Tehnoloģiju attīstības dēļ mainījušās arī ēdienu izejvielas un to apstrādes veids, piemēram, graudu grūšana piestā vai malšana rokas dzirnās. Līdz ar to izzuduši nosaukumi “grūdenis”, “grūslis”, kas sākotnēji ir apzīmējuši ēdienu no piestā grūstiem graudiem.
Vairākiem ēdieniem nosaukumu skaits, gan kopā ar vārdu variantiem, sniedzas pāri simtam. Visvairāk to – ap 300 – ir sīkajiem kausētu tauku pārpalikumiem – dradžiem.
Izloksnēs raksturīga parādība ir vārda varianti, kas atklāj vārddarināšanas īpatnības valodā – piemēram, slāvismam “biguzis”, kas apzīmē nevārītu vai vārītu ēdienu no maizes gabaliņiem, ir ap 17 variāciju – “biguze”, “bigucis”, “bigūzis”, “biga”, “bigūze”, “bigusis”, “biguža”, “biģele”.
Avots: La.lv. Visu rakstu lasiet šeit.