Izrādās, ka mūsu pirmssenču spēja lietot valodu attīstījusies daudz ātrāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.
Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.
„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.
Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.
Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.
Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.
Braucot ar prāmi no Stokholmas, dzirdu, ka kāda mamma ar savu mazo bērnu runā zviedriski, diemžēl ne visai pareizā valodā. Un mirkli vēlāk, sev par brīnumu, klausos, ka ar kuģa apkalpi viņa runā skaidrā latviešu valodā… Lidmašīnā uz Vāciju, visbiežāk jau atkal māmiņa, ar draudzeni runā latviski, bet, tikko jārunā ar bērnu, vēršas pie viņa ļoti sliktā vācu valodā… Tā diemžēl ir tik bieži redzēta aina.
Vecāki savam bērnam parasti vēl to labāko. Bet ko iegūs šie bērni? – Zaudēs savu mātes valodu un iemācīsies nepareizu mītnes zemes valodu, ko vēlāk gandrīz neiespējami būs labot. – Par to visu runāju arī šovasar, kad Vācijā tikos ar Berlīnes latviešu skoliņas bērnu mammām un, kas vēl svarīgāk, tēviem, jo viņi ļoti bieži ir cittautieši.
Sportā nevienam prātā nenāk apstrīdēt seno patiesību – jo vairāk trenēsies, jo labāk spēlēsi. Tieši tāpat ir ar valodām – jo lielāks būs smadzeņu treniņš, jo vieglāk būs iemācīties jaunu valodu, īpaši jau bērnam. Valodniecībā ir sen pierādīta aksioma – labākais ceļš uz svešvalodu ir kārtīgi apgūt savas mātes valodu. Vācu valodu bērns var iemācīties no astoņdesmit miljoniem vāciešu, nevis no savas latviešu mammas, kura runā sliktā vācu valodā. Viņas pienākums ir savam bērnam iemācīt latviešu valodu, to neviens cits viņas vietā nevarēs izdarīt!
Gribu te pastāstīt savu pieredzi. Vecāki, bēgot no padomju okupācijas armijas, mani divu gadu vecumā aizveda uz Vāciju. Un lai gan gandrīz visu mūžu esmu nodzīvojis Vācijā un Zviedrijā, pēc manas latviešu valodas neviens nepateiks, ka neesmu dzīvojis Latvijā. Ģimenē konsekventi runājām tikai latviski. Tā esmu uzaudzis es, tā Vācijā ir uzaudzis mans dēls Kristaps, un tā Vācijā aug mani trīs vēl mazie mazdēli.
Tas ir vienīgais lielais noslēpums – būt konsekventam un ar bērnu visur un vienmēr runāt tikai latviski. Vācu vai angļu valoda viņam atnāks tāpat, ja tajā vidē viņš dzīvo. Kad mums bija bērnu ballīte un ciemos bija atnākuši vācu bērni, vispirms bērnus uz pusdienām aicināju latviešu valodā, tikai pēc tam – vāciski. Bērni ir elastīgi, viņi to saprot un pieņem. Starplaikā jau Kristapa draugi sāka saprast arī latviski. Bērnam ir svarīga kontaktpersona, svarīgi ir saprast – ar to cilvēku es runāju latviski, bet ar to – vāciski. Ar laiku bērns iemācās automātiski pārslēgties. Protams, tas prasa konsekvenci un zināmu ieguldījumu no vecāku puses. Un ja arī bērnam kādreiz sajūk valodas, tas nav nekas briesmīgs, ar laiku viss nostāsies savās vietās.
Protams, ļoti svarīgi, lai bērns nepaliek tikai „virtuves” valodas līmenī. Tāpēc ir būtiski, lai bērns iemācās latviski lasīt un rakstīt, tam ļoti noderīgas ir latviešu skoliņas. Latvijā ir pieejami brīnišķīgi CD, DVD, ko bērnam klausīties un skatīties, patiešām labas bērnu grāmatas. Tas viss attīsta bērna vārdu krājumu. Tāpat vērtīgi ir bērnu sūtīt uz nometnēm Latvijā, kur viņš var kopt draudzību latviešu valodā, kur viņš redz mērķi, kāpēc viņam ir vērts mācīties latviešu valodu. Bērns mācīsies latviešu valodu tikai tad, ja redzēs iemeslu, vajadzību, kāpēc tā viņam ir jāmācās.
Bieži latvieši apprecas ar citas tautības pārstāvi. Ir dzirdēts par gadījumiem, kad, piemēram, citas tautības vīrs aizliedz savai sievai ar bērnu sarunāties latviski. Protams, ne jau man spriest par šo cilvēku, tomēr neko labu tas par viņu neliecina. Taču, ja šis ieprecētais cilvēks ir vismaz neitrāls vai atbalstošs, tad ļoti iesaku, piemēram, latviešu mammai ar savu bērnu konsekventi runāt tikai latviski, bet tēvam – viņa dzimtajā valodā. Bērns būs tikai ieguvējs, jo viņam būs trīs valodas – mātes, tēva un tās vides valoda, kurā viņš dzīvo, kas nāks automātiski no bērnudārza un skolas. Un nevajag nobīties, ka bērnam tas būs par grūtu, ticiet saviem bērniem, viņi ir gudri un tiks galā.
Diemžēl, piemēram, vācu iestādes to nesaprot. Pirms daudziem gadiem, kad manam dēlam Kristapam bija jāsāk iet skolā, pie manis atnāca viņa nākamā klases audzinātāja Vinkleres kundze un vaicāja, vai nebūtu laiks sākt ar dēlu runāt vāciski, jo citādi viņam vācu skolā būs grūti. Es jautāju, kāda viņai ir pieredze ar daudzvalodību, viņa teica – nekāda. Tad es teicu, ka esmu valodnieks, man šajā ziņā ir pieredze, un lai viņa paļaujas uz mani. Es turpināju ar Kristapu runāt tikai latviski, un pirmā mācību gada beigās viņa atnāca un atvainojās, jo starplaikā viņš klasē vācu valodā bija viens no labākajiem. Ar mani bija tieši tāpat – uz vācu skolu es aizgāju, ne vārda neprotot vāciski, bet pēc dažiem gadiem es saviem vācu klases biedriem skolā rakstīju kontroldarbus vācu valodā.
Pirms dažiem gadiem ar maniem mazdēliem situācija atkārtojās 1:1. Skolotāja lika sākt runāt vāciski, mans dēls tam nepiekrita, un tagad viņi savās klasēs ir labākie vācu valodā. Viņi runā tekoši, bez jebkāda akcenta latviski un paralēli skolā mācās arī angļu un franču valodu.
Tas rāda, ka nevajag nobīties no diasporas mītnes zemes iestādēm, kad viņas liek ar bērniem runāt šīs valsts valodā. Pastāviet uz savām tiesībām runāt latviski, un jūsu bērni būs ieguvēji. Un tieši to taču jūs vēlat saviem bērniem, vai ne?
Austris Grasis ir valodnieks, folklorists un Daugavas Vanagu Vācijā valdes loceklis
Strādāt latviešu skoliņā skolotājām ārpus Latvijas ir sirdsdarbs. Tā secinājis Latvijas Radio, aptaujājot latviešu skoliņu skolotājas no teju visiem kontinentiem. Viņas skoliņās nonākušas līdz ar nepieciešamību saviem bērniem apgūt dzimto valodu. Un tieši apgūt, ne vienkārši mācīties, dzīvojot ārpus Latvijas.
Berlīnē valodu māca pat caur animāciju
Berlīnes Latviešu skolas radošā skolotāja Ieva Kunga skolā nokļuvusi mirklī, kad pašas meitai apritējuši trīs gadi.
„Sāku meklēt, kur Berlīnē mana meita varētu apgūt latviešu kultūru un tradīcijas, un atklāju, ka ir nodibināta latviešu skoliņa. Mani uzreiz aicināja, lai es nāku. Un tad tā pamazām mani ievilka, sakot, – ak tā, tev ir pedagoģiskā izglītība -, un tā tas aizgāja. Šobrīd vadu radošās nodarbības jauniešu grupai un strādāju arī ar vidējo jaunāko grupu, un uz manām nodarbībām jātaisa saraksts, kurš iekļūst telpā, jo es mēģinu radoši mācīt valodu,” Latvijas Radio raidījumā “Globālais latvietis. 21. gadsimts” atklāj skolotāja.
Ievas veiksmes stāsts ir fakts, ka viņa studējusi tehnoloģijas un ir zinoša to pielietošanā, arī valodu apguvē, līdz ar to viņa savās mācību stundās, tostarp apgūstot latviešu valodu, spēj pieiet radoši un aizraut bērnus valodas mācībās pat neiedomājamos veidos.
„Ikdienā es strādāju ar jaunām dizaina tehnoloģijām un tā varu apvienot latviešu kultūras mantojuma apgūšanu ar citu skatupunktu un padarīt mūsdienīgākas pasniegšanas metodes,” stāsta Ieva un atklāj, ka arī, piemēram, mācot par kādu Latvijas mākslinieku, cenšas bērnus iesaistīt šīs mākslas apgūšanā.
Lielākais Ievas veikums Berlīnes skolā ir animācijas filmas “Viens zemnieks brauc uz mežu” izveidošana. Tās pamatā ir latviešu tautas rotaļa ar tādu pašu nosaukumu. Animācijas filma ir Berlīnes Latviešu skolas pusaudžu grupas lielākais šī gada projekts, kas pirmizrādi piedzīvojusi šogad 15. jūnijā, bet tā ir tikai pirmā daļa, jo turpinājums sekos.
“Lai saņemtos veidot animācijas filmu, vajadzēja pusotru gadu, proti, tik ilgs bija sagatavošanās process,” stāsta skolotāja. Filmēšana ilgusi vienas Lieldienu brīvdienas, ko bērni pavadījuši ar viņu. Vispirms labā kvalitātē ierakstījuši dziesmu, veidojuši lelles un dekorācijas.
“Katrai lellei izstrādājām dzīves gājumu, jo latviešu tautas dziesmā “Zemnieks brauc uz mežu” tas nebija tikai zemnieks un tikai brauc uz mežu. Zemnieks ņem sievu, bērni pērk internetā un viņiem ir kaķis, kurš ir veģetārietis un neēd gaļu. Tādējādi mēs animācijas filmā, kas balstīta uz latviešu tautas dziesmu, ievijām visu, kas ir aktuāls bērniem, kuri dzīvo 21. gadsimta Vācijā. Tas viss bija bērnu izdomāts, lai latviešu tautasdziesmu pārnestu uz mūsdienu vidi,” klāsta Ieva.
Tas ir veids, kas strādā, Latvijas Radio atzīst citas skolotājas. Skolā valodu apgūst ļoti dažādi, dejojot, dziedot, praktiski strādājot.
Valstīs un kontinentos atšķiras mācību metodes
“Skola gan Amerikā, gan Austrālijā atšķiras no Eiropas jaunajām skolām, kaut gan arī te ir skolas ar senām tradīcijām, kā Londonas un Stokholmas latviešu skolas. Tās atšķiras ar tradīcijām un vecāku motivētību. Austrālijā un Amerikā joprojām priekšmetus apgūst pa priekšmetiem, ir latviešu valoda, ir vēsture, ģeogrāfija. Bet Eiropas skolās to apgūst integrēti un radoši, kopā dažādus priekšmetus,” Latvijas Radio stāsta Latviešu valodas aģentūras diasporas projektu koordinatore Aija Otomere. Tomēr, lai saņemtu Latvijas valsts finansējumu, ir jābūt atsevišķām latviešu valodas nodarbībām.
Pēc aģentūras novērojumiem vismaz pusē ārzemju latviešu skolās skolotāji nemaz nav pedagogi, līdz ar to ārkārtīgi būtiski esot sagatavošanas kursi un mācību materiāli. Tomēr viņa uzsver, ka ne visas skoliņas varēs ar to nodarboties un ļoti vērtīga ir kaut tikai tradīciju saglabāšana.
Kā norāda Austrālijas un ASV skoliņu pārstāves, tad valodas mācībā un apguvē gramatikas mācīšanai ir svarīga loma. Piemēram ASV, Ņujorkas Latviešu ev. lut. draudzes Ņudžersijas latviešu skolā latviešu valodas gramatikas stundas notiek no rītiem, kamēr galvas vēl svaigas. Valodu apgūstot arī tie latvieši, kuri ārpus Latvijas dzimuši trešajā paaudzē.
Sidnejas Latviešu skolas bijusī pārzine, skolotāja Māra Moora Latvijas Radio atklāj, ka Austrālijā valodu māca pat caur sportu un skoliņas uzturēšanā piedaloties teju visi.
“Visi kaut kur pieliek roku – vai nu virtuvē vai vada dejošanu. Tiešām visi piestrādā. Mums ir viena ārste, kas nāk un parāda ķermeņa daļas, un tad sataisa kaulus ar bērniem. Tiešām ļoti forši,” stāsta Moora un atklāj, ka mācību dienās, piemēram, par pusdienām gādā bērnu tēvi, kas gatavo garšīgus un latviskus ēdienus. Moora pati vadot projekta nodarbības, un šobrīd aktuāla esot Lāčplēša iepazīšana.
Berlīnē latviešu skoliņā aizvadītajā mācību gadā mācījās 60 bērnu. Maskavā šobrīd mācās 42 bērni. Ņūdžersijā latviešu skoliņā – 50 skolēnu, bet Sidnejas latviešu skoliņā mācās 20 skolēnu, vēl 5-6 bērni piedalās spēļu grupā.
Braucot ar prāmi no Stokholmas, dzirdu, ka kāda mamma ar savu mazo bērnu runā zviedriski, diemžēl ne visai pareizā valodā. Un mirkli vēlāk, sev par brīnumu, klausos, ka ar kuģa apkalpi viņa runā skaidrā 