Pārliecinoši lielākā daļa jaunvārdu, ko darina jaunieši, ir aizgūti no angļu valodas, bet krievu valoda no jaunvārdu kategorijas ir praktiski zudusi, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” norādīja valodnieks Andrejs Veisbergs. Tikmēr paši jaunieši, vērtējot digitālā satura veidotāju valodu, atzīst – anglismus izmantot vajadzētu mazāk, stāstīja valodniece Dite Liepa.
Noslēgusies akcija jauniešiem “Valodas pingpongs”. Tās dalībniekus mudināja izvēlēties kādu Latvijas digitālā satura autoru un sekot viņa ierakstiem sociālo tīklu vietnēs, pievēršot uzmanību digitālā satura autora valodai. Akcijas dalībnieki veidoja galvenos 10 padomus digitālā satura autoram, iekļaujot tajā savus novērojumus, ieteikumus, gramatikas likumus pamanīto kļūdu novēršanai, kā arī vārdus, kas izmantojami vārdu krājuma bagātināšanai.
Akcijā izstrādāti 270 padomi 20 digitālā satura autoriem. Starp biežāk izteiktajiem padomiem ir:
mazāk izmantot anglicismus, žargonvārdus, barbarismus;
atbilstoši lietot garumzīmes un mīkstinājuma zīmes;
tikai par dzīvām būtnēm sakām “viņš”, “viņa”, par nedzīvām – “tas”, “tā”;
atkārtot vārdu pareizrakstību, piemēram, īpašvārdus raksta ar lielo sākuma burtu, vārds ira neeksistē;
nejaukt vārdus, jēdzienus sieviešu un vīriešu dzimtē, neveidot nepareizas vārdu formas, locījumus;
teikuma beigās likt pieturzīmes – punktu, izsaukuma zīmi vai jautājuma zīmi;
lai vēstījumu būtu vieglāk saprast, saīsinājumu vietā lietot pilno vārdu;
runājot vārdiem nenoraut galotnes, izvairīties no liekvārdības;
bagātināt vārdu krājumu ar sinonīmiem.
Digitālā satura veidotāju skaits turpina palielināties, un valodniece piekrita, ka palielināties turpina arī viņu radītā ietekme uz sabiedrības, it īpaši jauniešu, valodas lietojumu. Vienlaikus Liepa vērtēja, ka bieži vien attieksme pret paviršu valodas lietojumu ir atkarīga no vecuma posma.
Nenoliedzami palielinās un, visticamāk, tikai turpinās palielināties arī angļu valodas ietekme.
Valodas ir aizraujošas un daudzveidīgas, un katrai no tām ir savas unikālas iezīmes un īpašības. Pasaules valodās, sākot no tonālajām valodām Dienvidaustrumāzijā un beidzot ar daudzu Eiropas valodu gramatiskajiem dzimumiem, ir daudz interesantu un negaidītu iezīmju. Šajā rakstā mēs aplūkosim dažas no dažādu valodu aizraujošākajām iezīmēm un to, kāpēc tās ir tik unikālas.
Tonālās valodas: Valodas, kurās vārda nozīme mainās atkarībā no runātāja balss toņa vai augstuma. Mandarīna ķīniešu valoda ir, iespējams, vispazīstamākā tonālā valoda, kurā ir četri toņi, kas var pilnībā mainīt vārda nozīmi. Citas tonālās valodas ir taizemiešu, vjetnamiešu un daudzas Āfrikas valodas.
Gramatiskais dzimums: Daudzās valodās, īpaši Eiropas valodās, lietvārdi tiek iedalīti vīriešu, sieviešu vai neitrālajā dzimtē. Piemēram, spāņu valodā vārds “el libro” (grāmata) ir vīriešu dzimtē, bet “la mesa” (galds) ir sieviešu dzimtē. Dažās valodās, piemēram, vācu valodā, dzimumu piešķir pat nedzīviem priekšmetiem, tādējādi radot interesantus un dažkārt komiskus tulkojumus.
Aglutiatīvās valodas: Valodas, kurās vārdus veido, pievienojot pamatvārdam sufiksus vai prefiksus. Tā rezultātā dažās valodās, piemēram, turku vai somu, rodas ļoti gari vārdi. Piemēram, somu valodā vārds “lentokonesuihkuturbiinimoottoriapumekaanikkoaliupseerioppilas” nozīmē “lidmašīnas reaktīvo turbīnu dzinēju palīgmehāniķis – virsdienesta students”.
Zīmju valodas: Zīmju valodas ir valodas, kurās nozīmei nodot izmanto vizuālus žestus un sejas izteiksmi. Amerikāņu zīmju valoda (ASL) ir viena no pazīstamākajām zīmju valodām, kurai ir sava unikāla gramatika un sintakse. Dažās valstīs ir pat savas nacionālās zīmju valodas, piemēram, britu zīmju valoda (BSL) vai austrāliešu zīmju valoda (Auslan).
Polisintētiskās valodas: Polisintētiskās valodas ir valodas, kurās veselus teikumus var veidot, pievienojot prefiksus un sufiksus vienam saknes vārdam. Tas ir izplatīts daudzās Amerikas pamatiedzīvotāju valodās, piemēram, inuktītu valodā, kur ar vienu vārdu var izteikt visa teikuma nozīmi.
Valodas ir patiesi aizraujošas, un katrai no tām ir savas unikālas iezīmes un īpašības. No tonālajām valodām līdz gramatiskajam dzimumam, no aglutinatīvajām valodām līdz zīmju valodām, no polisintētiskajām valodām līdz daudzām citām valodām – par pasaules valodām var atklāt tik daudz jauna. Iepazīstot šīs unikālās iezīmes, var ne tikai uzlabot savas valodu prasmes, bet arī paplašināt savu izpratni par dažādām kultūrām un dzīvesveidu.
Vai vēlaties uzlabot savas komunikācijas prasmes svešvalodā? Ja jā, tad gramatikas apguve ir ļoti svarīga. Gramatika ir valodas pamats, un laba gramatikas noteikumu izpratne var ievērojami uzlabot jūsu valodas mācīšanās pieredzi. Šajā bloga ierakstā mēs apspriedīsim, kāpēc gramatikas apguve ir tik svarīga valodu apguvē un kādas priekšrocības gūsiet, pievēršot uzmanību gramatikas jautājumiem.
Uzlabota saziņa
Galvenais jaunās valodas apguves mērķis ir spēt efektīvi sazināties. Gramatikas noteikumu izpratne palīdz valodu apguvējiem veidot teikumus, kas ir gramatiski pareizi un nodod paredzēto nozīmi. Uzlabotas saziņas prasmes ļauj pārliecinošāk un veiksmīgāk sarunāties mērķa valodā.
Labāka valodas izpratne
Gramatikai ir izšķiroša nozīme, lai izprastu, kā valoda darbojas. Apgūstot gramatiku, jūs sapratīsiet attiecības starp vārdiem un to, kā tie tiek lietoti dažādos kontekstos. Šī padziļinātā valodas izpratne atvieglo jaunas leksikas apguvi un ļauj vieglāk saprast dzimtās valodas runātājus.
Pareiza izruna
Gramatika un izruna iet roku rokā, un gramatikas izpratne var palīdzēt jums pareizi izrunāt vārdus. Gramatika ietekmē vārdu izrunas veidu, tāpēc gramatikas apguve var palīdzēt jums saprast, kā pareizi izrunāt dažādus vārdus un frāzes.
Plašāks vārdu krājums
Laba gramatikas izpratne atvieglo vārdu krājuma paplašināšanu. Jūs sapratīsiet, kā vārdi un frāzes tiek lietoti dažādos kontekstos, tādējādi jums būs vieglāk apgūt jaunus vārdus un frāzes.
Uzlabotas rakstīšanas prasmes
Gramatika ir būtiska, lai rakstītu svešvalodā. Bez pamatīgas gramatikas izpratnes var būt sarežģīti izteikties rakstiski, tāpēc var būt grūti rakstīt e-pastus, esejas vai citus rakstiskus materiālus mērķa valodā.
Nobeigumā jāsecina, ka gramatikas apguve ir būtisks valodas apguves aspekts. Tā uzlabo saziņas prasmes, sekmē valodas izpratni, ļauj pareizi izrunāt, paplašina vārdu krājumu un attīsta rakstīšanas prasmes. Tāpēc, ja nopietni vēlaties apgūt svešvalodu, noteikti iekļaujiet gramatikas apguvi kā regulāru savas valodas apguves sastāvdaļu.
Valodu mācību centrs Baltic Media bieži saņem jautājumus par to, cik ātri iespējams apgūt valodu, tāpēc nolēmām paskaidrot sīkāk šajā rakstā. Uzreiz jāatzīst, ka vienotas atbildes uz šo jautājumu nav, it īpaši, ja runājam par individuālām apmācībām. Valodu apguvē iesaistīti gan objektīvi, gan subjektīvi faktori, kas ietekmē valodas apguves procesu un ātrumu.
Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša, jo tā ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no jūsu iepriekšējām valodas zināšanām, mācīšanās stila un laika, ko varat veltīt mācībām. Tomēr ir dažas vispārīgas vadlīnijas, kas var sniegt priekšstatu par paredzamo laiku.
Viens no visplašāk izmantotajiem aprēķiniem ir “1000 stundu noteikums”, kas nosaka, ka, lai sasniegtu svešvalodas prasmi, ir nepieciešamas aptuveni 1000 mācību stundas. Šajā aprēķinā ir ņemts vērā laiks, ko jūs pavadīsiet nodarbībās, kā arī laiks, ko jūs pavadīsiet, mācoties un praktizējoties patstāvīgi. Tomēr ir svarīgi ņemt vērā, ka tā ir tikai aplēse un katram cilvēkam tā būs atšķirīga.
Piemēram, ja esat pilnīgs iesācējs, iespējams, jums būs nepieciešams ilgāks laiks, lai brīvi sarunātos, nekā tiem, kuriem jau ir iepriekšējas valodas zināšanas. Tāpat, ja jūs spējat mācīties tikai dažas stundas nedēļā, jums būs nepieciešams ilgāks laiks, lai sasniegtu vēlamo valodas prasmes līmeni.
Turklāt dažiem valodu apguve padodas labāk, un dažas valodas ir grūtāk apgūstamas. Piemēram, ja jūs esat angliski runājošs un sākat mācīties vācu valodu, tas būs vieglāk nekā tad, ja jūs mācītos ķīniešu vai arābu valodu.
Zināmu priekšstatu par pūlēm un laiku, kas būs jāveltī valodas apguvei, varat iegūt šeit redzamajā shēmā:
C2 – 60 stundas (C2/1) + 60 stundas (C2/2)
C1 – 60 stundas (C1/1) + 60 stundas(C1/2)
B2 – 60 stundas(B2/1) + 60 stundas (B2/2)
B1 – 60 stundas (B1/1) + 60 stundas(B1/2)
A2 – 48 stundas (A2/1) + 48 stundas (A2/2)
A1 – 48 stundas (A1/1) + 48 stundas (A1/2)
Rezumējot, nav konkrētas atbildes tam, cik ilgs laiks nepieciešams, lai iemācītos valodu – tas atkarīgs no cilvēka un vairākiem faktoriem. Tomēr skaidrs ir tas, ka konsekventa un regulāra prakse palīdzēs paātrināt šo procesu.
Ir svarīgi atcerēties, ka vissvarīgākais ir saglabāt motivāciju un izbaudīt mācīšanās procesu. Atcerieties, ka jaunas valodas apguve ilgst visu mūžu, un ar laiku jūs turpināsiet pilnveidot savas zināšanas. Galvenais ir izvirzīt sev reālistiskus mērķus un saglabāt apņēmību tos sasniegt.
Populārzinātniskā rakstu krājuma 17. laidiens lasītājiem sniedz gan jaunas zināšanas, gan vielu pārdomām par valodu. Kopumā krājumā ievietoti 13 populārzinātniski raksti par aktuāliem jautājumiem latviešu valodas praksē.
Pirmajā krājuma sadaļā rodami raksti, kas veltīti valodas politikas institūciju darbībai aizvadītajās desmitgadēs: Andrejs Veisbergs aplūkojis Valsts valodas komisijas dibināšanu un tās darbību, bet Māris Baltiņš aprakstījis Valsts valodas centra darbību 30 gadu laikā. Vineta Ernstsone savā rakstā sniegusi plašu informāciju par valsts valodas politikas plānošanas procesu, raksturojot dokumenta „Valsts valodas politikas pamatnostādnes” saturu, plānošanas kontekstu un izpildes procesu laikā no 2005. gada līdz 2021. gadam. Savukārt Gunta Kļava aplūkojusi Latviešu valodas aģentūras veiktās sociolingvistiskās situācijas analīzes rezultātus, sniedzot pārskatu par galvenajām tendencēm, kas atspoguļo, kā mainās valodas un sabiedrības savstarpējās attieksmes mūsdienu pasaulē.
Otrā krājuma sadaļā Andra Kalnača veltījusi rakstu latviešu valodas gramatiskās sistēmas pārmaiņām un to normēšanas analīzei. Solvita Matvejeva pievērsusies jauniešu valodas lietojumam, savukārt Aiga Veckalne pētījusi un apkopojusi valodniecībai veltītos raidierakstus pasaulē un Latvijā. Pēteris Vanags sniedzis padziļinātu ieskatu par uzrunas formu tu/jūs šķīruma attīstību un mainību latviešu valodas vēsturē, piedāvājot arī salīdzinājumu ar uzrunas formām citās valodās.
Trešā krājuma sadaļa veltīta īpašvārdiem. Pievēršoties vietvārdiem, Laimute Balode aplūkojusi Latvijā sastopamos no citām valstīm pārņemtos jeb eksotiskos vietvārdus, savukārt Sanda Rapa analizējusi mūsdienu jaunos vietvārdus. Citvalodu īpašvārdu atveidei veltīti trīs raksti, precizējot atveidi no islandiešu, nīderlandiešu un arābu valodas.
Krājumu papildina valodas konsultācijas, Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas aktualitātes, jaunāko valodniecisko izdevumu bibliogrāfija, kā arī jauniešu leksikas vārdnīciņa.
Rakstu krājumā aplūkotas aktualitātes un jauninājumi, kas raksturo latviešu valodas daudzveidību, ieskicētas mūsdienu tendences, skarti diskutējami jautājumi, kā arī sniegti lietderīgi ieteikumi ikvienam, kas vēlas dziļāk un plašāk iepazīt latviešu valodu un pilnveidot tās lietojuma kvalitāti.
Svešvārdi un birokrātiski samezgloti teikumi ir viens no iemesliem, kādēļ daudziem no mums paslīd garām svarīgas un, iespējams, ļoti noderīgas ziņas. Tādēļ pasaulē jau vairāk nekā 40 gadus pazīst terminu „vieglā valoda” – tas ir īpašs veids, kā pasniegt informāciju, lai tā būtu vieglāk saprotama arī cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar valodas uztveri.
Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas „Sustento” vadītāja un viena no vieglās valodas aizsācējām Latvijā Gunta Anča pastāstīja, ka vieglās valodas ideja aizsākās jau ļoti sen Skandināvijas valstīs, un pamatdoma bija tāda, ka vieglā valoda tiek gatavota cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem.
“Jo sabiedrība saprata, ka šie cilvēki varētu labāk sekot līdzi lietām, ja šī informācija būtu sagatavota viņiem saprotamā veidā. Un tad, kā tas bieži notiek ar lietām, kas ir veidotas kādai vienai īpašai cilvēku grupai…piemēram, kā televīzijas pults, ko mēs gatavojām cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet tagad neviens vairs nevaram iedomāties savu dzīvi bez tās, tieši tāpat notika ar vieglo valodu. Vienā brīdī cilvēki pamanīja, ka šo vieglo valodu arvien vairāk sāk izmantot arī citi,” sacīja Anča.
Vieglo valodu strauji iecienīja arī bērni, gados veci cilvēki un cittautieši, kas vēl tikai mācījās, piemēram, zviedru vai dāņu valodu.
Kādi tad ir vieglās valodas pamatprincipi? Īsi, vienkārši teikumi, nekādas liekvārdības un birokrātisku samudžinājumu.
„Pamatdoma ir saprast, ko mēs gribam pateikt. Tad šo domu izteikt īsi un ar vārdiem, kas ir saprotami ikvienam, nevis mēģinot tos ietērpt skaistos svešvārdos, kas mums arī ļoti patīk,” paskaidroja Anča.
Izklausās vienkārši, bet tā ir veca patiesība, ka uzrakstīt vai izstāstīt kaut ko vienkāršiem vārdiem nemaz nav tik viegli. Anča zina stāstīt, ka, piemēram, Zviedrijā, no kuras „Sustento” aizguvis ideju par vieglo valodu, ir sava vieglās valodas organizācija ar pamatīgu apgrozījumu, kas ik gadu tulko un izdod vairākus simtus grāmatu vieglajā valodā, izdod iknedēļas avīzi, apmāca citus par vieglās valodas principiem. Naudu saņem no projektiem un arī no valsts.
Japāņi izvairās no vārdiem „nē, nevaru, nezinu”, it kā tie būtu lamu vārdi.
Vairākās Amazones indiāņu valodās 2 ir lielākais skaitlis, ko var izteikt. Lielākus skaitļus neizrunā, bet rāda ar pirkstiem.
Āfrikā tiek runāts aptuveni 1000 valodās.
Trīspadsmit pasaules valodās runā vairāk par 100 miljoniem cilvēku – ķīniešu, angļu, hindu, spāņu, krievu, arābu, bengāļu, portugāļu, malaiju-indonēziešu, franču, vācu, urdu.
500 000 cilvēku izmanto amerikāņu zīmju valodu, vienu no lielākajām zīmju valodām pasaulē. Tomēr ASV un Anglijas nedzirdīgie cits citu nesaprot.
Visvairāk runātā pasaules valoda ir ķīniešu valoda (885 miljoni cilvēku). Tajā runā aptuveni 70% no Ķīnas iedzīvotājiem.
Vissenākais burts ir o, kurš nav mainījis savu ārējo izskatu kopš apmēram 1300. g. p. m. ē.
Uzskata, ka visgrūtāk iemācāmā pasaules valoda ir basku valoda, kurā runā ziemeļrietumu Spānijā un dienvidrietumu Francijā.
Pasaulē ir 6500 dzīvu valodu, taču apmēram 2000 no tām runātāju skaits nepārsniedz 1000.
Angļu valodair visplašāk izplatītā valoda pasaulē. Apmēram 400 miljoniem cilvēku angļu valoda ir dzimtā valoda.
Vācu valoda ir populāra svešvaloda skolās, it sevišķi Eiropā, ASV un Japānā, arī Latvijā. Vācu alfabēts sastāv no 26 latīņu alfabēta burtiem. Vācu valodā ir aptuveni 420 000 vārdu, tai skaitā ap 100 000 svešvārdu.
Igauņu valodā ir ļoti gari vārdi. Igauņu valodā ir tikai četri darbības vārdu laiki – viena tagadne un trīs pagātnes. Nākotnes igauņu valodā nav. Salikteņos blakus var atrasties pat seši vai septiņi patskaņi.
Pasaulē krievu (krievu: русский язык) valodā runā vairāk nekā 300-350 milj. cilvēku. Krievu valodā Latvijā prot runāt 94% iedzīvotāju (latviešu valodā 91%). Viennozīmīgi nevar nosaukt garāko vārdu krievu valodā. Viens no tādiem – метилпропенилендигидроксициннаменилакриловая (кислота) – skābes nosaukums, kas satur 44 burtus. Viens no garajiem vārdiem, kas apzīmē cilvēka vecumu – восьмидесятичетырёхлетний (astoņdesmitčetrgadīgs) – 25 burti.
Izrādās, ka mūsu pirmssenču spēja lietot valodu attīstījusies daudz ātrāk, nekā līdz šim tika uzskatīts. Nesen zinātnieki ir atklājuši, ka valoda un cilvēka iespējas lietot valodu ir daudz senākas. Ja agrāk tika pieņemts, ka runa ir par 5 miljonu gadu senu pagātni, tad tagad tiek diskutēts, ka valoda varētu būt parādījusies pirms 25 miljoniem gadu. Kā to vispār var noskaidrot? Kāpēc cilvēks varēja sākt lietot valodu un kāpēc mums bija neizbēgami jāsāk runāt, skaidro Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.
Georgs Mancelis, kurš bija pirmās iespiestās latviešu valodas vārdnīcas autors, ir ieviesis tādu vārdu kā ģērbt. Pateicoties Kronvaldu Atim, mums ir vārdi ķermenis, apstāklis, vēsture. Kā ir veidojusies latviešu valoda, kuras no kaimiņtautu valodām tā ir ietekmējusi, kad parādījušies pirmie raksti latviešu valodā, stāsta valodnieks, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors un Stokholmas Universitātes baltu valodas profesors Pēteris Vanags.
„Vienota uzskata par to, kā veidojusies latviešu valoda, nav. Daļa zinātnieku teic, ka tā ir cēlusies no zemgaļu cilts valodas, citi atkal- ka tās pirmsākumi ir meklējami latgaļu cilts valodā,” tā par latviešu valodas rašanos norāda valodnieks Pēteris Vanags.
Izvaicājot profesoru par pirmajiem rakstiem latviešu valodā, viņš min 16. gadsimta sākumu, kad ir tikusi tulkota Tēvreize, bet jau 15. gadsimta beigās vācu garīdznieki ir veidojuši rakstus latviešu valodā.
Latviešu valodas aģentūras interneta vietnē var lasīt, ka senākie rakstu paraugi latviešu valodā ir rodami Jāņa Ģildes Alus nesēju biedrības grāmatās, un šos ierakstus biedrības grāmatās parasti ir veikuši garīdznieki. Tieši tur ir atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā jau no 15. gadsimta.
Lūkojot tālāk, kuri bija konkrētie mācītie cilvēki, kas mūsu dzimto valodu pilnveidoja un ieviesa tajā vārdus, Pēteris Vanags min Veco Stenderu, Georga Manceli, Ernstu Gliku un arī daudzus citus.
Lielākajā daļā Eiropas valstu bez vienas vai vairākām oficiālajām valsts valodām ir arī mazāk lietotās valodas, piemēram, astūriešu un basku Spānijā, lejasvācu Vācijā, greko Itālijā, frīzu Nīderlandē. Par savas valodas pastāvēšanu cīnās arī kašubi Polijas ziemeļos, veru runātāji Igaunijas dienvidos, kā arī latgalieši Latvijā. Mazāk lietotās valodas un kopienas, kas tās lieto, mūsdienu globalizācijas laikmetā sastopas ar ne mazums izaicinājumiem valodu saglabāšanas, lietošanas, attīstīšanas un popularizēšanas ziņā.
Igaunijā, 50-60 kilometru attālumā no Latvijas robežas, Veru apriņķī, kādā viensētas pagalmā Latvijas Radio tiekas ar vienu no pazīstamākajiem igauņu dzejniekiem Contra, īstajā vārdā Margus Konnula, kurš ar savu daiļradi labi zināms arī latviešu auditorijai. Contra ir viens no tiem cilvēkiem, kas publiski visur cenšas runāt savā dzimtajā, veru valodā. Te gan jāsaka veru valodai Igaunijā oficiāla statusa nav, lai arī to pēc tautas skaitīšanas datiem saprot aptuveni 74 tūkstoši igauņu. Veru biežāk tiek interpretēta kā igauņu valodas dialekts, lai gan paši runātāji to uzskata par valodu. Tai ir sava rakstība.
Savukārt frīzu valoda ir otrā oficiālā valsts valoda Nīderlandē. Tajā runā vien aptuveni 320 tūkstoši Frīzlandes provinces iedzīvotāji jeb pāris procenti no Nīderlandes iedzīvotājiem. Nīderlandes provincē Frīzlandē valodas saglabāšanai un attīstībai ir pieejamas ne vien grāmatas un literatūra, bet arī savs radio un televīzijas kanāls.
“Esmu kašubietis, Polijas pilsonis un Eiropas pilsonis, bet visupirms esmu kašubietis,” pārliecinoši saka Artūrs Jablonskis (Artur Jabłoński). Viņš ir žurnālists, rakstnieks un aktīvs kašubu valodas popularizētājs Polijā. Cita starpā viņš kopā ar domubiedriem Polijas ziemeļos pirms piecpadsmit gadiem izveidojis savu radio. Arī tā ir iespēja popularizēt savu dzimto kašubu valodu, kas kopš 2005. gada ir arī reģionālā valoda Polijā. Oficiāli par kašubiem Polijas ziemeļos sevi sauc vairāk kā 230 tūkstoši cilvēku, te gan jāatzīst – ikdienā kašubu valodu lieto mazāk par pusi no tiem.
Katrai no pētītajām valodām – kašubu, frīzu un veru – ir atšķirīga vēsturiskā un šodienas situācija. Pārsteidzoši daudz kopīga tām ir ne tikai vienai ar otru, bet arī ar latgaliešu valodas situāciju Latvijā. Lai arī Eiropas sabiedrība noveco un līdz ar to arī mazāklietoto valodu runātāju skaits samazinās, veru, kašubu un frīzu, arī latgaliešu kopienas ar lielāku vai mazāku valsts finansiālu atbalstu joprojām mērķtiecīgi strādā pie savu valodu saglabāšanas. Jo valoda neatkarīgi no tās statusa ir daļa no kopienas identitātes, kas veido arī nacionālo identitāti. Tādēļ arī mazāklietoto, reģionālo valodu un dažādu valodu paveidu saglabāšana ir būtiska, uzsver sociolingviste, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas profesore Sanita Lazdiņa.
“Ja es kā valodnieks studentiem skaidroju, kāpēc ir svarīgi neatkarīgi, vai es formulēju, vai tā ir valoda, dialekts vai izloksne, kāpec ir svarīgi saglabāt reģionālos variantus, tāpēc, ka, ja pirmkārt jūs domājat pat latviešu literāro valodu, tad tā nevar izdzīvot, ja viņai nav reģionālo valodu, jo tās ir tās saknes, kas baro stumbru. Ja mēs nerūpēsimies par variantiem, par šo fonu, par šīm saknēm, tad mūsu pašu latviešu valoda kļūs par fonu lielākai valodai,” tā Lazdiņa.
Mazāk lietotajām valodām Eiropas valstīs ir dažāds statuss, kādai ir oficiāls valsts valodas statuss, kādai ir reģionālās valodas statuss, citas uzskata par valodu paveidiem vai attīstītiem dialektiem. Arī Latvijā ir gandrīz izzudusī līvu jeb lībiešu valoda, kurā šodien runā vien daži desmiti cilvēku, kā arī joprojām spēcīgi attīstītais valsts valodas likuma izpratnē vēsturiskais latviešu valodas paveids jeb latgaliešu valoda, kurā pēc pēdējiem tautskaites datiem ikdienā runā ap 165 tūkstoši jeb gandrīz 9% Latvijas iedzīvotāju.
Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres raksts “Urzula. Laiena vai Leiena?”, ko publicējām kopā ar Latviešu valodas aģentūras galvenās lingvistes Evelīnas Zilgalves komentāru “Atkāpes no izrunas – tradīcijas dēļ” (“LA”, 20. 08. 2019.), ir izraisījis lielu “LA” lasītāju interesi. Publicējam indologa, literatūrzinātnieka, LZA akadēmiķa Viktora Ivbuļa viedokli.
Patīkami, ka vēl kāds uztraucas par citvalodu īpašvārdu latviskošanu, cienījamā profesore Inese Vaidere! Bet Jūsu bažas skar tikai vienu pilienu no milzīgā aisberga, ar ko man ir bijis visu mūžu bezcerīgi jācīnās savos pētnieciskajos darbos indiešu un dažu citu valodu īpašvārdu latviskā rakstībā. Par laimi, preses un apgādu darbinieki man ir ļāvuši to brīvi darīt, šogad arī valodnieku nesodīta tā rīkojusies Sigma Ankrava ļoti saturīgajā grāmatā “Indiešu dievi un dievietes”.
Likumsakarīgi, ka citvalodu īpašvārdu rakstība tiek pakļauta kaut kādiem noteikumiem, formāli mēģinot pieturēties pie tuvības oriģinālrakstībai. Bet ir neiespējami atrast kaut kādus kopīgus noteikumus visām pasaules valodām.
Lielajās Eiropas tautu valodās ar latīņu alfabētu problēma tiek atrisināta, parasti rakstot vārdus oriģinālrakstībā.
Esmu apguvis bengāļu valodu un zinu, ka tās, tāpat kā visi desmit indiešu valodu alfabēti, atvasināti no sanskrita, atspoguļo lielāku skaņu bagātību, nekā tas ir iespējams latviešu vai citās Eiropas tautu valodās.
1954. gadā, kad jau bija bengāļu un citu indiešu valodu pratēji, arī krievu valodā sākot iznākt Rabindranata Tagores “Rakstiem”, tika izmainīta agrākā un iedibināta jauna un maksimāli tuva oriģināliem indiešu īpašvārdu rakstība, cita vidū visur atstājot burtu “h” otro daļu, izņemot dažus ļoti pazīstamus vārdus. Palika Buda, Gandi, arī Neru. Šo “h” ar kaut kādu valodniecisku dekrētu pie mums gandrīz jau pirms pusgadsimta Latvijā nosvītroja laikam vienlaikusi ar lietuviešiem.
Latviski tika veikti arī citi valodnieciski pārkārtojumi, ieskaitot dubultlīdzskaņu rakstību citvalodu vārdos, kas tāpat kā no sanskrita nākušā indiešu valodu vairāku līdzskaņu “h”sastāvdaļa var mainīt tulkojamo vārdu nozīmi.
Buda indietim nav nekas, bet Budha vai vēl pareizāk Buddha ir Apskaidrotais.
Latviešu Gandijs ir nevajadzīgi tālu no īstā Gāndhī.
Nez kādēļ neesmu manījis, ka latviski parādītos garumzīmes vismaz zināmākajos indiešu īpašvārdos, nav Bānglādešas (Bengāļu zemes).
Cietis arī ir Mumbai (Bombejā) dzimušā izcilā indiešu kordiriģenta indieša Zubina Mehtas uzvārds. Jācer, ka viņš, piedalīdamies šī gada Rīga Jūrmalas mūzikas festivālā, neuzzināja, ka pie mums viņš ir Meta. Nevar gan pateikt, vai Mehta, kas uzvārdos Indijā bieži ir arī cilvēka kastas nosaukums, ir tulkojams marāthu valodā.
Burts “h” vārdā Nehru un izrunājams ar vieglu izdvesmu. Pavisam neizskaidrojamā veidā pie mums dažādu citvalodu vārdos parastais “h” šad tad pazūd. Starp citu, es visu laiku lietoju vārdu “indiešu”, kad būtu jāteic “Dienvidāzijas”, jo runa ir par tuvu pie diviem miljardiem cilvēku.
Lietuvieši tomēr ir sākuši sarosīties. Viens no 2013. gada oktobrī pieņemtā lēmuma punktiem attiecībā uz dažām latīņu alfabētu lietotājām valodām paredz: “Zinātniskajā literatūrā, reklāmas un speciālajos tekstos, kā arī oficiālos dokumentos (izņemot Lietuvas Republikas pilsoņu personas dokumentos ) citvalodu personu vārdus atveido autentiskā formā, bet izplatītākos vietvārdus visbiežāk adaptē.”
Par burtu “h” sastāvdaļas atjaunošanu lēmums Lietuvā gan tiek tikai pārspriests. Varbūt kāda no Latvijas valodnieku komisijām vai padomēm iedrošināsies publiski aicināt to izdarīt pie mums – tā būtu palīdzība to izdarīt arī kaimiņu valodā, kuras dažas formas ir pat senākas nekā sanskritā, ko atzina jau 19. gadsimta vidus izcilie vācu valodnieki? Drīz pēc tam lielu senumu presē sāka skaļi piedēvēt arī latviešu valodai, ko gan diez vai jebkad varēs pierādīt.
Raksta nosaukums “Bezcerīgas pūles” attiecas tikai uz maniem centieniem.
Ja pat franču un vācu valodu vārdnīcas atsaucas uz valodniecisku reformu, varbūt kādreiz arī pie mums tas notiks un, piemēram, nebūs obligāta galotņu -ijs vai -ija pievienošana īpašvārda beigās. Kāpēc tiek rakstīts “Bengālija”, ja starptautiski ir Bengal – Bengāle? Vai “Arābijas jūra” Arābu jūras vietā?
Jūs jau to labi zināt, ka ne vienmēr tradīcijas palīdz mūsdienu dzīvē, cienītā Zilgalves kundze! Varbūt, piemēram, var saukt gandrīz par tradīciju atkārtot visu labi zināmo par latviešu rakstu valodas rašanos. Bet šī tradīcija īsti nepaskaidro, kas pastāvēja pirms tās piedzimšanas tikai 16. gadsimtā. Tiek apliecināts, ka tā izveidojās no cilšu valodām.
Par kuršiem un zemgaļiem kaut ko var izlasīt, bet neesmu sastapis neko par sēļu un latgaļu valodām.
Bet ievērojami valodnieki to ir izskaidrojuši ļoti vienkārši: spēcīgākā seno latgaļu cilts asimilēja vispirms sēļus, tad zemgaļus un kā pēdējos kuršus. Tas vislabāk ir aplūkots izcilākā mūsdienu baltista Pjetro Dini 2014. gadā Viļņā izdotajā grāmatā “Fundations of Baltic languages”. Viņš norāda: “Lingvistiskie tipi – lietuviešu un latviešu valoda – parādījās apmēram 1. gadsimtā un turpināja izvērsties līdz 5. gadsimtam.”
Un latviešu valodas vienīgie nesēji bija senie latgaļi kopš tās pirmsākumiem.
Tik sen? Pjetro Dini atzinumi balstās vairāku ievērojamu lietuviešu valodnieku teiktajā. To varam izlasīt Vitauta Mažuļa joprojām pieejamā plašajā rakstā slavenajā “The Encyclopedia Britannica” un īsumā arī latviski izdotajā Alģirda Sabaļauska lieliskajā grāmatā “Mēs balti”. Dini arī visai konkrēti izskaidro, ka mūsdienu latgaliešu dialekts radās triju gadsimtu laikā, kad Latgale bija pilnīgi nošķirta no Latvijas.
Par šo tēmu daudz plašāk var palasīt manā 2018. gada darbā “Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi mūsdienās saistībā ar Indiju un baltiem”. Pjetro Dini grāmatā teikto labi zina un izteica pārliecību, ka nu tagad Latvijā radīsies diskusija. Varētu teikt: klusums. Varbūt kāds “Latvijas Avīzes” lasītājs vismaz pasacīs: tam nevar ticēt. Bet tomēr būtu jāpaskaidro, kāpēc nevar ticēt. Es diemžēl varu tikai informēt par citu padarīto, jo pats neesmu pētījis latviešu valodas vēsturi.
