Latviešu valodas kultūrvēsturiskais mantojums

Latviešu valodas kultūrvēsturiskais mantojums

Latviešu literārās valodas attīstības avots vienmēr ir bijuši reģionālie/teritoriālie latviešu valodas varianti. Runājot par latviešu valodas vēsturiskajiem paveidiem, parasti tiek minēta latgaliešu rakstu valoda kā būtiska latgaliešu identitātes apziņas daļa un neatņemama Latvijas kultūras vērtība.

Valsts valodas likuma 3. pantā norādīts, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Retāk nosaukta, tomēr daudziem zināma ir suitu kultūrtelpa, kas ir UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kopš 2009. gada. Suitu kā noteiktas teritorijas iedzīvotāju kultūrvēsturisko identitāti iezīmē lībiskā dialekta Kurzemes nedziļās lībiskās izloksnes (Alsunga, Jūrkalne) un vidus dialekta kursiskā (Gudenieki) izloksne.

Arvien biežāk tiek runāts par Sēlijas kultūrvēsturisko un etnogrāfisko novadu, jo noteiktu mūsu tautas identitātes daļu veido vēsturiskās baltu cilts – sēļu – mantojums, mūsdienās – augšzemnieku dialekta sēliskās izloksnes.

⭐️Kāpēc izvēlēties Baltic Media® valodu kursus?

⭐️Ko par  Baltic Media® valodu kursiem saka klienti?

⭐️Kāpēc izvēlēties tiešsaistes – online valodu kursus?

⭐️Valodu kursi jauniešiem, pusaudžiem un bērniem

⭐️Valodu kursi klātienē un online uzņēmumiem un valsts iestādēm

⭐️Valodu kursi online un klātienē privātpersonām – privātie kursi

⭐️Uzzini vairāk par Baltic Media® valodu kursiem – Kontakti

Piemares un Duvzares (senās Kursas zemes) teritorijās un tur runātajās izloksnēs atrodami senās kuršu cilts valodas relikti.

Ziemeļaustrumvidzemē satiksim malēniešus, kas runā augšzemnieku dialekta dziļajās latgaliskajās izloksnēs.

Dundžiņi un ventiņi zināmi kā tāmnieki jeb lībiskā dialekta runātāji. Un kur tad vēl stereotipiskais čiuļu (lielākoties Vidzemnieku) un čangaļu (Latgalē dzīvojošo) dalījums, kuru pamatā arī ir izrunas atšķirības.

Avots: Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija. Visu rakstu lasiet šeit.

Kur legingi un koronavīruss? Ne visi vārdi, kurus lietojam ikdienā, atrodami vārdnīcās. Kādi ir kritēriji, lai tie tur nonāktu?

Pirms nieka 17 gadiem Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas veidotāji saprata, ka laiks min uz papēžiem un vārdnīcas saturs jāpārceļ uz elektronisko vidi. “Kaut gan gatava bija tikai sākuma daļa, nepieciešamība pēc jaunajiem vārdiem bija tik liela, ka ilgāk vairs nevarējām gaidīt,” atceras vārdnīcas ieceres autore un tolaik atbildīgā redaktore leksikogrāfe Ieva Zuicena.

Darbs, kas viņas vadībā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā sākās 1997. gadā ar mērķi izdot vārdnīcu drukātā veidā, nu bija jāpielāgo 21. gadsimta prasībām. “Kuru burtu uzrakstījām, tā ievietojām internetā. Vārdu rakstīšana neveicās tik ātri, jo autoru bija maz un algas tādas, ka jāstrādā vēl citā darbā,” stāsta I. Zuicena.

Bija vajadzīgi 11 gadi, lai tīmeklī nonāktu visa vārdnīca. Taču ar vārdnīcām kā Rīgas celšanu – tās nekad nav gatavas, jo top jauni vārdi, veciem nāk klāt arī citas nozīmes, kas leksikogrāfam jāizvērtē un jānolemj, vai celt saulītē.

Kopš redaktores amatus spiestā kārtā vai brīvprātīgi pametušas redaktores Ieva Zuicena un viņas sekotāja Anitra Roze, vārdnīca palikusi bez pastāvīgas gādības. “Vārdnīcai nav īsti vadītāja,” atzīst Ilga Jansone, kuras pienākumos kā Latviešu valodas leksikogrāfijas projekta vadītājai tikai kā viena no daudzām uzticēta arī Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca.

Process gluži uz vietas nestāv, jo divas speciālistes – Santa Jērāne un Ilga Migla –, tiesa, ar vienu kāju Latviešu valodas institūtā, ar otru citā darbavietā, gādājot par normatīvajiem komentāriem, kas skaidro vārda lietojumu. Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta darbinieki uzlabo vietnes elektronisko izskatu un meklēšanas iespējas.

Kur legingi un koronavīruss?

“Vārdu nonākšanas procedūra vārdnīcā šodien ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija kādreiz. Mūsdienās pētnieki vai palīgi vairs neizraksta vārdus no konkrēta žurnāla vai avīzes,” stāsta I. Jansone.

Par piemēru varot minēt Latviešu valodas literāro vārdnīcu, kas savulaik iznāca astoņos sējumos desmit grāmatās, kurai bija sava kartotēka no izvēlētiem drukātajiem avotiem. Grūti pat iedomāties, cik šis darbs paņēma laiku! Tagad to paveic dators un tīmeklis, tikai jāievada vārds “Google” meklētājā. Ja tas uzrāda ap 5000 lietojumu, vārds var cerēt uz nonākšanu vārdnīcā, taču šis nav vienīgais kritērijs, skaidro I. Jansone.

Vārdnīcā nonāk arī vārdi, kurus izvērtējušas valodnieku komisijas, piemēram, Latviešu valodas ekspertu komisijā apstiprinātie vārdi vai konkrēts formu lietojums. Leksikogrāfi seko līdzi arī par gada vārdiem atzītajiem vai citādi apritē nonākušiem.

Lai neatpaliktu no aktualitātēm, kas jāiekļauj vārdnīcā, speciālisti izskata arī tematiskās grupas, vai, piemēram, ogām vai augļiem, kas nopērkami lielveikalos, nav nākuši kādi jauni vēl klāt. “Gribētos, lai tie būtu iekļauti vārdnīcā un cilvēks varētu izlasīt, kas par augli vai ogu, un arī uzzinātu, no kurienes nāk nosaukums, jo svešvārdiem tiek pievienota arī cilme,” skaidro I. Jansone.

Nupat kolēģes uzrakstījušas šķirkli pēdējā laikā visbiežāk lietotajiem vārdiem “koronavīruss” un “Covid-19”, taču vārdnīcā tie vēl nav atrodami.

Šoreiz viņas apsteigusi skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca “Tēzaurs”. Tāpat tezaurieši nopublicējuši tautā populāra un valodnieku aprindās apspriesta apģērba gabala – ļoti piegulošo, plāno trikotāžas bikšu – nelabskanīgo aizguvumu “legingi”. Tā vietā pagaidām nekas piemērotāks nav atrasts, taču nav jau arī vērts censties, jo vārds ir aizgājis tautās.

“Mainīt kāda jēdziena vai lietas nosaukumu, kad tas ir iegājies, ir daudz grūtāk nekā tam skriet pa priekšu, kas ļoti reti kad izdodas,” spriež valodniece.

Ik pa laikam leksikogrāfi atklājot, ka palaists garām arī kāds no vārdiem, kas veido vārdnīcas pamatvārdu kopumu. Tikai nesen pamanījuši, ka trūkst šķirkļa “zaķis” – gadījums, kas visiem palicis prātā. Tagad vārdnīcā ievietots gan zaķis, kas cilpo dabā, gan bezbiļetnieks, gan arī seksīgas, garkājainas “zaķu” meitenes.

Paši sev cenzori

Aiz muguras laiks, kad valdīja stingra politiskā cenzūra un vārdnīcu veidotājiem bija daudz aizliegumu, piemēram, ievietot citātus no padomju okupācijas varai netīkamu autoru darbiem. Ilga Jansone atceras Latviešu literārās valodas vārdnīcas pirmo trīs sējumu tapšanu, kur nedrīkstēja būt ne rindiņas no Vizmas Belševicas daiļrades.

Tāpat stingrs tabu bija sarunvalodas vārdi, pat “dupsis” nonāca aizliegto sarakstā, nerunājot nemaz par tādām dabiskām izdarībām kā “čurāt” un “kakāt”, atceras I. Zuicena.

Cenzūra pastāv arī mūsdienās, tikai tā ir pašu vārdnīcas veidotāju ziņā, ko iekļaut vai neiekļaut.

“Mūsu vārdnīcā ir daudz vairāk sarunvalodas vārdu, ielikām, piemēram, vārdu “dirst”, taču tas ir kā koks ar diviem galiem – tiklīdz publicē kaut ar paskaidrojumu, ka tas ir sarunvalodas, žargonvārds, barbarisms u. c., tā cilvēki to izmanto par argumentu lietošanai vienalga kur un kad – bet vārdnīcā tas ir,” savā pieredzē dalās bijusī vārdnīcas veidotāja. Nelikt arī nebūtu prāta darbs, tāpēc leksikogrāfu ziņā ir saglabāt līdzsvaru.

“Kaut kādai cenzūrai ir jābūt, taču vairāk normatīvajā aspektā. Jēdziens, ko vārds apzīmē, nevarētu būt galvenais iemesls, lai to neievietotu vārdnīcā,” spriež I. Jansone.

Par MLVV turpmāko attīstību I. Zuicena ir norūpējusies: “Tās uzturēšanai, kontrolei un papildināšanai ir nepieciešama profesionāla leksikogrāfa uzraudzība, jo šķirkļu rakstīšanai, skaidrojuma izveidei ir savi būtiski nosacījumi, kurus cilvēks no malas nevar uzreiz apgūt. Tāds darbinieks arī neredz kļūdas, kas pieļautas šķirkļos.”

Pārsteidzoši, bet Latvijas Universitāte nesagatavo leksikogrāfus, un profesionāļu trūkums nākotnē varētu apdraudēt kvalitatīvu vārdnīcu izveidi un uzturēšanu. Pieredzējusī leksikogrāfe norāda arī uz būtisku mūsu elektronisko skaidrojošo vārdnīcu nepilnību – šķirkļu saraksta trūkumu, kas traucē tajās pilnvērtīgi orientēties un bagātināt savu valodu.

* Leksikogrāfs – vārdnīcu veidotājs.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit.