Lai gan pētījumi liecina, ka latviešu valodas pielietojums publiskajā vidē pēdējos gados palielinās, jauniešu sarunvalodā arvien lielāku vietu ieņem anglicismi. Kamēr jaunieši geimo, laiko, heito un skido, valodnieki un literāti atzīst, ka šo tendenci – ikdienas sarunvalodā ietvert tik daudz angļu vārdu tiešus latviskojumus – pašplūsmā nevar atstāt. Viens no risinājumiem ir jauniešiem aktuāla satura radīšana latviešu valodā, otrs – aktīvs darbs pie latviešu valodas modernizēšanas.

Publiski latviski runājam vairāk

Jaunākie Latviešu valodas aģentūras pētījumi liecina, ka publiskajā vidē latviešu valodas lietojums pēdējos gados palielinās, bet krievu valodas loma samazinās. Pēdējā gada laikā saziņā ģimenē un komunikācijā ar draugiem 85% Latvijas iedzīvotāju izmantojuši latviešu valodu, vairāk nekā puse – 59% pērn kā galveno izmantojuši krievu valodu un tikai 4% saziņā ar ģimeni un draugiem izmantojuši angļu valodu.

Turklāt lielāka latviešu valodas loma ikdienā ir tieši divdesmit un trīsdesmitgadnieku vidū. Tā ir paaudze, kas ļoti maz ikdienā dzirdējusi un apguvusi krievu valodu, toties daudz vairāk patērē informācijas avotus un saziņu angļu valodā, un tas atstāj pēdas.

Jaunieši atzīst – viņu virtuālajā pasaulē valda angļu valoda

Jaunieši, kuriem modernās tehnoloģijas ļauj virtuāli dzīvot angliskā vidē un lielākoties patērēt mediju saturu tikai angļu valodā, neslēpj, ka reizēm pat domas izteikt vieglāk kļuvis angliski. 10. klases skolniece Elīna stāsta, ka rakstot domrakstu, reizēm vispirms prātā iešaujoties vārds angļu vai krievu valodā: “Latviešu valodā nekādi. Tad es mēģinu atrast kādu alternatīvu tam vārdam, jo tiešām reizēm nevaru atcerēties. Manuprāt, tas parāda, ka tiešām – krievu valodā mazāk, bet angļu valodā ir daudz, daudz vieglāk izteikt savu domu. Tas nav labi, bet toties mēs attīstām savu angļu valodu.” Elīnas draudzenes atzīst, ka bieži čato savā starpā un saziņā izmanto arī daudz saīsinājumu.

Viņas cita citu saprot, un nedomā, ka vienaudžiem būtu aktuāli angļu vārdiem atrast latviskus ekvivalentus.

“Tā uzreiz es varu iedomāties tikai dažus vārdus, kuri ir tādi, kurus nespēju iztēloties latviešu valodā. Nezinu, vai es tos izmantotu, ja pēkšņi tie būtu jālieto latviski,” atklāta ir Elīza Marija.

Valodas oficiālie uzraugi lielas problēmas nesaskata

Latviešu valodas aģentūras Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola norāda, ka jaunieši un anglicismi ir valodas kultūras jautājums, kas bieži uztrauc sabiedrību, taču tam nevajadzētu pievērst pārlieku lielu uzmanību: “Mēs ejam pa ielu un dzirdam – jaunieši runā mums nezināmus terminus, jēdzienus no subkultūras, pat angļu valodas slenga vārdus, iespējams, latviešu valodai nepielāgotus.

Mēs baidāmies, bet ir jāņem vērā, ka jauniešu valoda ir īpašs valodas paveids.

Nereti jaunieši šādi norobežojas, vai izrāda savu piederību noteiktai kultūrvidei”.

Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš uzskata, ka slikti ir tas, ja jaunietis vairs nezina ikdienā lietoto vārdu latviskos ekvivalentus: “Ja jaunais cilvēks labi jūt, ka vienā gadījumā viņš valodu var lietot brīvāk, bet otrā gadījumā – kad būs oficiālā saruna vai skolā būs jāraksta apcerējums, eseja – viņš mierīgi lietos citu izteiksmes veidu, tad tā ir valodas bagātība. Tas ir jāsaprot.”

Prezidents grib novērst angļu valodas destruktīvo ietekmi uz latviešu valodu

Lai uzsvērtu valsts valodas nozīmi un analizētu tās pašreizējo stāvokli, Izglītības un zinātnes ministrija sagatavojusi Valsts valodas politikas pamatnostādnes nākamajiem 7 gadiem. Valsts prezidents Egils Levits nosūtījis valdībai vēstuli ar saviem komentāriem un ierosinājumiem šim dokumentam. Tieši angļu valodas apguves veicināšana bija viens no prezidenta ieteikumiem, gan uzsverot, ka jānovērš tās destruktīvā ietekme uz latviešu valodu.

Valsts prezidenta padomniece kultūrpolitikas jautājumos Sarmīte Ēlerte norāda, ka šajā situācijā nav jāšausminās: “Ak dievs, ak dievs! Ko tie bērni – kur viņi, ko viņi un kā viņi – runā?” Tā vietā jāsaprot, ko darīt. “Bija laiks, kad latviešu valoda bija ķēķa valoda. Tā nebija valsts lietu valoda. Sākot ar jaunlatviešiem, ārkārtīgi apzināti saprotot, ko tas nozīmē Latvijas valsts pamatiem, tika ielikts milzīgs darbs un uzstādīts mērķis – latviešu valoda ir Eiropas valoda, un jebkuru lietu mēs varam pateikt šajā valodā. Tas patiesībā vairāku gadu desmitu laikā tika arī panākts,” norāda Ēlerte.

Vajadzīgs jauniešiem aktuāls saturs latviešu valodā

Dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš uzskata, ka pats no sevis gan nekas nenotiks: “Ideālā gadījumā tad vajadzētu gan izglītībā, gan izklaidē veidot kvalitatīvus produktus, kurus cilvēki patērētu ne tikai patriotisku jūtu vadīti, bet tāpēc, ka tas vienkārši ir noderīgi un interesanti. Ir jādomā, kādi mums ir latviešu seriāli, latviešu mācību līdzekļi, latviešu podkāsti un viss pārējais, kā mēs lietojam valodu.

Svarīgi arī, cik lielā mērā valsts ir ieinteresēta mērķtiecīgi strādāt pie tā, lai šis saturs būtu daudzveidīgs un laikmetīgs.”

Dzejniekam piekrīt arī tulkotājs Heinrihs Cielavs: “Vajag kaut kā pievērst jauniešu uzmanību latviešu kultūrai, parādīt, ka mums tomēr ir daudz kas foršs, izglītot viņus un arī skolā piesaistīt latviešu kultūrai. Ja šis jaunais cilvēks sāks skatīties kaut vai latviešu filmas un lasīt latviešu literatūru, ja būs kādas interesantas mediju lietas, tad viņam šķitīs interesanti tās patērēt, jaunietis dzirdēs vairāk valodu un tā kļūs bagātāka.”

Jāmodernizē valoda

Viens no valodnieku lielākajiem izaicinājumiem ir jaunu vārdu domāšana, terminu un svešvārdu latviskošana. Svarīgi, vai šie jaunvārdi iedzīvosies valodā. Daudzi tikai uzjautrina sabiedrību un netiek pieņemti, piemēram, valodnieku ieteikums lidaparātu saukt par skrūvspārni, skūteru par stāvdrāzi vai bērnu rotaļlietu par grozāmgrābsli. Ir arī tādi vārdi, kuriem esot nepieciešams laiks. Par to ir pārliecināts Māris Baltiņš: “Ir tāds labs piemērs no pagājušā gadsimta 20. gadu sākuma, kad iznāca toreizējās Terminoloģijas komisijas Zinātniskās terminoloģijas vārdnīca.

Vārdi, kuri savulaik ieguva vislielākos pārmetumus ir vārdi, kas mums pašlaik šķiet pilnīgi normāli – spuldze, stieple, caurule, mēģene.

Tie, kas iebilda, nebija tādi cilvēki kā tagadējo interneta komentāru rakstītāji, tie bija ļaudis ar ļoti labu valodas izjūtu, un viņi nevarēja prognozēt, ka šie vārdi iedzīvosies, viņiem tie likās neparasti un nelietojami. Neviens jau nevar būt tas ideālais kritiķis, kurš pateiks – šis vārds, termins, ko kāds ir ieteicis, ir bezjēdzīgs, bet kāds cits ir vienkārši lielisks. Tiešām ir situācijas, kad tikai laiks rāda, tāpēc ir svarīgi, lai šis jaunvārdu piedāvājums būtu. Tāpat kāda daļa šo vārdu atsijāsies, tāpēc šis darbs ir jāveic.”

Tiesa, tulkotājs Heinrihs Cielavs atzīst, ka reizēm jaunu terminu un latviskojumu piedāvājums nāk novēloti: “Ir brīži, kad ir grūtības. Mums nav tik plašs vārdu krājums kā angļu valodai, turklāt vēl ļoti daudz tehnoloģiju attīstās, rodas jauni vārdi. Ja šie jaunie nosaukumi vai termini latviešu valodā tik ātri neparādās, nākas izgudrot kaut ko jaunu pašam.”

Latviešu valodas prasmes mēraukla – lamāšanās

Vārda meistari uzskata, ka vēl lielāks izaicinājums par vajadzību pēc laikmeta pieprasītajiem jaunvārdiem un terminu latviskojumiem ir māka lamāties latviski. Kārlis Vērdiņš neslēpj, ka katrs, kas tulkojis daiļliteratūras darbus, noteikti ir sastapies ar šādu situāciju:

“Ja latviešu valodā vajag izteikties kaut kā stilīgi, latviski lamāties vai izmantot kādus urbānās leksikas slāņus, tas ir liels izaicinājums.

Latviešu valoda it kā ir tā skaistā, pagātnē vērstā valoda. Tiklīdz mums vajag kaut ko mūsdienīgu, tas kļūst par katra tulkotāja, interpretētāja uzdevumu, kā tikt galā ar šīm valodas situācijām.”

Heinrihs Cielavs uzskata, ka lamāties latviski cilvēki vispār nemāk: “Tie lamu vārdi, kas mums ir latviešu valodā, nav tik spēcīgi kā citās valodās vai arī viņi nav iegājušies tik ļoti. Protams, mums blakus ir krievu valoda, kur ir ļoti spēcīgi lamu vārdi. Lamu vārdi patiesībā ir ļoti svarīga valodas lieta, jo tas ir lielākais un ekspresīvākais emociju kopums, ko cilvēks var kādam pateikt.”

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.