“Kovidvārdi”

Kovidvārdi

Neapšaubāmi Covid- 19 pandēmijas laiks atspoguļojas arī valodā. Profesore, filoloģe Ina Druviete Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” uzsver, ka valoda mainās nepārtraukti: “Valoda ir dzīvs organisms, tā reaģē uz visām norisēm apkārtējā vidē, un tā sauktā Covid leksika būtībā ir tikai ārēja izpausme tiem procesiem, kas notiek daudzos valodas līmeņos, ir notikuši vienmēr un droši vien būs gaidāmi arī nākotnē.” Pavisam nesen par 2020. gada vārdu kļuva “sejauts” (mutes un deguna aizsegs). Druviete atklāj, ka viņas kolēģēm izdevies apkopot ļoti daudz vārdu, kas darināti pandēmijas laikā, piemēram, “kovidsērga”, “kroņvīruss”, “kovidliga”, “kovidanalīze”. Tāpat vesels lērums vārdu saistīti ar tā saukto mājsēdi – “aizklape”, “dižbēdze”, “iepauze”, “pirktsteidze” un citi. 

Profesore cilvēku radošās izpausmes valodā vērtē pozitīvi: “Tas parāda, ka valodas sistēma joprojām ir elastīga, ka cilvēki spēj reaģēt uz aktuāliem notikumiem, veidojot jaunus vārdus un konstrukcijas pēc jau esošiem modeļiem. Pats galvenais – nav zudis šis valodas spēles un jaunrades elements.

“Tas, ko mēs redzam pašreiz, gluži vienkārši ir apliecinājums tam, ka latviešu valoda ir spējīga pielāgoties jebkādiem apstākļiem.”

Jāpiebilst, ka lielākā daļa “kovidvārdu” pēc pandēmijas visdrīzāk netiks lietoti. 

Sabiedrības iesaiste jaunradē 

Valodniekiem dažkārt nākas atspēkot apgalvojumus, ka latviešu valoda ir nabadzīga, ierobežojoša utt. Ina Druviete norāda, ka šādi apgalvojumi ir aplami, jo latviešu valodā iespējams izteikt pilnīgi visu. Tos, kuri tā nedomā, profesore aicina biežāk lasīt grāmatas, ieskatīties vārdnīcās un galu galā nodarboties ar valodas jaunradi, jo tā nav tikai rakstnieku vai valodnieku privilēģija. “Valodas nākotne būs atkarīga no tā, cik tā tiks lietota reālajā dzīvē visos līmeņos – gan valsts pārvaldē, gan pašvaldībās, gan saziņā ar sabiedrību, gan it īpaši ikviena iedzīvotāja sarunā ar savu kaimiņu, ar kolēģi. Nekā citādi,” skaidro Ina Druviete.

Bieži vien jaunus vārdus darina dažādu jomu speciālisti. To, vai jaunie vārdi “iedzīvosies”, nosaka visa sabiedrība. Profesore kā piemēru min no angļu valodas aizgūto vārdu “podkāsts”, ko latviešu valodā piedāvā dēvēt par aplādi, raidierakstu vai podraidi. Skaidrs, ka pēdējais no vārdiem izraisa drīzāk komiskas asociācijas.

Cilvēki izvēlas lietot vārdus, kas ir viņu valodas gaumei pieņemamāki.

Sava artava valodas bagātināšanā ir datorspeciālistiem. Druviete atgādina, ka daži no terminiem sākumā varbūt likušies dīvaini, bet nu sabiedrība ir pieradusi un tos lieto, piemēram, “lejupielāde”, “ekrānpults”. Datorlietotājiem labi pazīstamais vārds “pele” kalpo par apliecinājumu, ka ne vienmēr jārada jauni vārdi, ja jau esošiem iespējams piešķirt jaunu nozīmi. 

Pandēmijas laikā liela sabiedrības daļa saziņai izmanto platformu “Zoom”. Profesore novērojusi, ka bieži vien sapulces šajā platformā tiek dēvētas par “zūmēšanos”,  uzsverot šī vārda papildu  semantiku – latviešu vārds “nozūmēt” netieši saistās ar “zūmēšanas” jēdzienu. Tā ir pašironija un sava veida protests pret pašreizējiem apstākļiem. “Šis ir ļoti jauks piemērs, lai parādītu, kā citas valodas vārds vispirms tiek adaptēts latviešu valodas sistēmā un pēc tam apaug ar interesantām nozīmes niansēm,” paskaidro Ina Druviete. 

Avots: LSM. Visu rakstu lasiet šeit.

Pasludināts 2020. gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens

Pasludināts 2020. gada vārds, nevārds un spārnotais teiciens

Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa par 2020.gada vārdu ir izvēlējusies “sejautu”, savukārt par gada nevārdu atzīts “vaibs”.

Kā preses konferencē informēja Rīgas Latviešu biedrības pārstāvis Uģis Nastevičs, kategorijai “Gada vārds” tika iesūtīti daudz jaunu vārdu, kādus iepriekš konkursa rīkotāji nebija saņēmuši. 

Nastevičs norādīja, ka 2020.gada vārda finālisti bija “mājsēde”, “kovidioti”, “burbulis” un “sejauts”. Viņš skaidroja, ka ar “mājsēdi” saprasti pārvietošanās ierobežojumi, “kovidioti” apzīmē tos, kam par Covid-19 ir cits viedoklis, “sejauts” – lietots mutes un deguna sejas aizsega vietā, bet “burbulis” – tuvējais informācijas un cilvēku saskares loks vīrusa ierobežošanas nolūkā.

Savukārt 2020.gada nevārda finālisti bija “ekrānšāviņš”, kas apzīmē ekrānuzņēmumu, “vaibs” – gaisotni, noskaņu, “podkāsts” – raidierakstu un “mājsaimniecība”, kas apzīmē mājsaimi. Šai kategorijā uzvarēja nevārds, žargonvārds “vaibs”.

Žūrijas loceklis Egīls Zirnis stāstīja, ka 2020.gadā latviešu valodas lietotāji ir atgriezušies “reālajā dzīvē” – iepriekš populārākie vārdi, nevārdi un savārstījumi lielākoties saistījās ar datorterminu tulkošanu, bet 2020.gada vārdi, nevārdi un spārnotie teicieni saistījās ar reāli piedzīvoto, piemēram, “mājsēde”, “pilnnestrāde”, “draugi, nav labi!” un citiem.

Pasākuma rīkotāji lēmuši šogad neizziņot pērnā gada savārstījumu, jo tie lielākoties atrasti sociālajos tīklos “Twitter” un “Facebook”, savukārt par spārnoto teicienu izraudzīts:

“Mēs paliekam darbā jūsu dēļ. Jūs palieciet mājās mūsu dēļ!”

Nastevičs pasākuma noslēgumā aicināja ikvienu interesentu arī turpmāk sekot līdzi šā konkursa aktivitātēm un iesūtīt savus vārdus, nevārdus, savārstījumus un spārnotos teicienus Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopai.

Avots: Tvnet.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Kur legingi un koronavīruss? Ne visi vārdi, kurus lietojam ikdienā, atrodami vārdnīcās. Kādi ir kritēriji, lai tie tur nonāktu?

Pirms nieka 17 gadiem Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas veidotāji saprata, ka laiks min uz papēžiem un vārdnīcas saturs jāpārceļ uz elektronisko vidi. “Kaut gan gatava bija tikai sākuma daļa, nepieciešamība pēc jaunajiem vārdiem bija tik liela, ka ilgāk vairs nevarējām gaidīt,” atceras vārdnīcas ieceres autore un tolaik atbildīgā redaktore leksikogrāfe Ieva Zuicena.

Darbs, kas viņas vadībā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā sākās 1997. gadā ar mērķi izdot vārdnīcu drukātā veidā, nu bija jāpielāgo 21. gadsimta prasībām. “Kuru burtu uzrakstījām, tā ievietojām internetā. Vārdu rakstīšana neveicās tik ātri, jo autoru bija maz un algas tādas, ka jāstrādā vēl citā darbā,” stāsta I. Zuicena.

Bija vajadzīgi 11 gadi, lai tīmeklī nonāktu visa vārdnīca. Taču ar vārdnīcām kā Rīgas celšanu – tās nekad nav gatavas, jo top jauni vārdi, veciem nāk klāt arī citas nozīmes, kas leksikogrāfam jāizvērtē un jānolemj, vai celt saulītē.

Kopš redaktores amatus spiestā kārtā vai brīvprātīgi pametušas redaktores Ieva Zuicena un viņas sekotāja Anitra Roze, vārdnīca palikusi bez pastāvīgas gādības. “Vārdnīcai nav īsti vadītāja,” atzīst Ilga Jansone, kuras pienākumos kā Latviešu valodas leksikogrāfijas projekta vadītājai tikai kā viena no daudzām uzticēta arī Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca.

Process gluži uz vietas nestāv, jo divas speciālistes – Santa Jērāne un Ilga Migla –, tiesa, ar vienu kāju Latviešu valodas institūtā, ar otru citā darbavietā, gādājot par normatīvajiem komentāriem, kas skaidro vārda lietojumu. Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta darbinieki uzlabo vietnes elektronisko izskatu un meklēšanas iespējas.

Kur legingi un koronavīruss?

“Vārdu nonākšanas procedūra vārdnīcā šodien ļoti atšķiras no tās, kāda tā bija kādreiz. Mūsdienās pētnieki vai palīgi vairs neizraksta vārdus no konkrēta žurnāla vai avīzes,” stāsta I. Jansone.

Par piemēru varot minēt Latviešu valodas literāro vārdnīcu, kas savulaik iznāca astoņos sējumos desmit grāmatās, kurai bija sava kartotēka no izvēlētiem drukātajiem avotiem. Grūti pat iedomāties, cik šis darbs paņēma laiku! Tagad to paveic dators un tīmeklis, tikai jāievada vārds “Google” meklētājā. Ja tas uzrāda ap 5000 lietojumu, vārds var cerēt uz nonākšanu vārdnīcā, taču šis nav vienīgais kritērijs, skaidro I. Jansone.

Vārdnīcā nonāk arī vārdi, kurus izvērtējušas valodnieku komisijas, piemēram, Latviešu valodas ekspertu komisijā apstiprinātie vārdi vai konkrēts formu lietojums. Leksikogrāfi seko līdzi arī par gada vārdiem atzītajiem vai citādi apritē nonākušiem.

Lai neatpaliktu no aktualitātēm, kas jāiekļauj vārdnīcā, speciālisti izskata arī tematiskās grupas, vai, piemēram, ogām vai augļiem, kas nopērkami lielveikalos, nav nākuši kādi jauni vēl klāt. “Gribētos, lai tie būtu iekļauti vārdnīcā un cilvēks varētu izlasīt, kas par augli vai ogu, un arī uzzinātu, no kurienes nāk nosaukums, jo svešvārdiem tiek pievienota arī cilme,” skaidro I. Jansone.

Nupat kolēģes uzrakstījušas šķirkli pēdējā laikā visbiežāk lietotajiem vārdiem “koronavīruss” un “Covid-19”, taču vārdnīcā tie vēl nav atrodami.

Šoreiz viņas apsteigusi skaidrojošā un sinonīmu vārdnīca “Tēzaurs”. Tāpat tezaurieši nopublicējuši tautā populāra un valodnieku aprindās apspriesta apģērba gabala – ļoti piegulošo, plāno trikotāžas bikšu – nelabskanīgo aizguvumu “legingi”. Tā vietā pagaidām nekas piemērotāks nav atrasts, taču nav jau arī vērts censties, jo vārds ir aizgājis tautās.

“Mainīt kāda jēdziena vai lietas nosaukumu, kad tas ir iegājies, ir daudz grūtāk nekā tam skriet pa priekšu, kas ļoti reti kad izdodas,” spriež valodniece.

Ik pa laikam leksikogrāfi atklājot, ka palaists garām arī kāds no vārdiem, kas veido vārdnīcas pamatvārdu kopumu. Tikai nesen pamanījuši, ka trūkst šķirkļa “zaķis” – gadījums, kas visiem palicis prātā. Tagad vārdnīcā ievietots gan zaķis, kas cilpo dabā, gan bezbiļetnieks, gan arī seksīgas, garkājainas “zaķu” meitenes.

Paši sev cenzori

Aiz muguras laiks, kad valdīja stingra politiskā cenzūra un vārdnīcu veidotājiem bija daudz aizliegumu, piemēram, ievietot citātus no padomju okupācijas varai netīkamu autoru darbiem. Ilga Jansone atceras Latviešu literārās valodas vārdnīcas pirmo trīs sējumu tapšanu, kur nedrīkstēja būt ne rindiņas no Vizmas Belševicas daiļrades.

Tāpat stingrs tabu bija sarunvalodas vārdi, pat “dupsis” nonāca aizliegto sarakstā, nerunājot nemaz par tādām dabiskām izdarībām kā “čurāt” un “kakāt”, atceras I. Zuicena.

Cenzūra pastāv arī mūsdienās, tikai tā ir pašu vārdnīcas veidotāju ziņā, ko iekļaut vai neiekļaut.

“Mūsu vārdnīcā ir daudz vairāk sarunvalodas vārdu, ielikām, piemēram, vārdu “dirst”, taču tas ir kā koks ar diviem galiem – tiklīdz publicē kaut ar paskaidrojumu, ka tas ir sarunvalodas, žargonvārds, barbarisms u. c., tā cilvēki to izmanto par argumentu lietošanai vienalga kur un kad – bet vārdnīcā tas ir,” savā pieredzē dalās bijusī vārdnīcas veidotāja. Nelikt arī nebūtu prāta darbs, tāpēc leksikogrāfu ziņā ir saglabāt līdzsvaru.

“Kaut kādai cenzūrai ir jābūt, taču vairāk normatīvajā aspektā. Jēdziens, ko vārds apzīmē, nevarētu būt galvenais iemesls, lai to neievietotu vārdnīcā,” spriež I. Jansone.

Par MLVV turpmāko attīstību I. Zuicena ir norūpējusies: “Tās uzturēšanai, kontrolei un papildināšanai ir nepieciešama profesionāla leksikogrāfa uzraudzība, jo šķirkļu rakstīšanai, skaidrojuma izveidei ir savi būtiski nosacījumi, kurus cilvēks no malas nevar uzreiz apgūt. Tāds darbinieks arī neredz kļūdas, kas pieļautas šķirkļos.”

Pārsteidzoši, bet Latvijas Universitāte nesagatavo leksikogrāfus, un profesionāļu trūkums nākotnē varētu apdraudēt kvalitatīvu vārdnīcu izveidi un uzturēšanu. Pieredzējusī leksikogrāfe norāda arī uz būtisku mūsu elektronisko skaidrojošo vārdnīcu nepilnību – šķirkļu saraksta trūkumu, kas traucē tajās pilnvērtīgi orientēties un bagātināt savu valodu.

* Leksikogrāfs – vārdnīcu veidotājs.

Avots: la.lv. Visu rakstu lasiet šeit.