Pārkaisi to ķūliķi ar mušķibātu, lai ir gārdāks! Ko par mums atklāj ēdienu nosaukumi?

allie-smith-dSa5GG6ql1k-unsplash

Ķiļķeni, kluči, kļockas, ķūliķi, parpaliņas – tik dažādi Latvijā sauktas klimpas, liecina valodnieces, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieces BRIGITAS BUŠMANES pētījumi. Šie vārdi mūsdienās izloksnēs vēl ir dzirdēti, bet daudzi citi senāki ēdienu nosaukumi jau ir izzuduši.

Ēdienu leksika ir saistījusi tautas garamantu vācējus jau 19. gadsimta beigās – piemēram, laikraksta “Dienas Lapa” pielikumiem “Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem” ēdienu nosaukumi iesūtīti aptuveni no 60 izloksnēm, kopā ap 200 apvidvārdu.

Tur minēti arī mūsdienās aizmirstu ēdienu nosaukumi, piemēram, “mellā sula”, tas ir no cūkas asinīm un putraimiem vārīts ēdiens. Teritoriālā nošķirtība, ierobežotie sakari, protams, ir veicinājuši ēdienu apzīmējumu daudzveidību dažādos novados.

Piemēram, ir konstatēti vairāki nevārīta maizes ēdiena nosaukumi: “biguze”, “siderbiksis”, “privuliņa”, “čubītes”, “sigumiņš”, “pižurs”, “drupenis”, “salabuka”, “pigarica”.

Konkrētu leksikas tematisku grupu vispusīga apzināšana aizsākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad tika vākts, aprakstīts, izpētīts, piemēram, ar dabu, dabas parādībām, zemkopību, augiem, arī ar ēdieniem saistītais vārdu krājums, kā arī zivju nosaukumi.

Ēdienu nosaukumu dažādība attiecas galvenokārt uz tradicionālo uzturu, kas pārmantots no paaudzes paaudzē. Tāpēc mūsdienās tie reizē ir arī vēstures izziņas avots.

Jāatzīst, ka mūsu valodā, tostarp ēdienu leksikā, ir daudz vārdu, kuri izzūdot aizver arī kādu saistošu lappusi tautas kultūrvēsturē.

Vēl pagājušā gadsimta 60. un 70. gados daudzviet lietoja senos ēdienu nosaukumus, kas raksturīgi tikai konkrētam novadam vai dialektam, bet jaunā paaudze dzirdējuši varbūt ir, bet vairs nezina, ko tie nozīmē.

Daļa ēdienu nosaukumu, protams, vairs netiek lietoti tāpēc, ka atsevišķi produkti pamazām izzūd vai jau izzuduši – piemēram, kaņepju piens, tauku iešņavas.

Kas ir tauku iešņavas? Izklausās “garšīgi”

Tās ir bijušas viens no galvenajiem aizdariem vēl 19. gadsimta otrajā pusē. Iešņavas gatavotas no cūku, retāk liellopu un aitu, nieru taukiem, kas, pievienojot piparus, virces, sāli, sastampāti valkani, un izveidotas apaļas vai ovālas pikas, kas ietītas tauku plēvē. Daudzos apvidos tās ir žāvētas.

Visai pilnīgu ieskatu to gatavošanā, izskatā sniedz izloksnēs zināmie dažādie nosaukumi: “grūstie tauki”, “rullētie tauki”, “tītie tauki”, “žaudētie tauki”, “žāvētie tauki”, “tauku kukulis”, “pīte”, “ritulu tauki”, “pīlīte”, “zose”, “labie tauki”.

Tehnoloģiju attīstības dēļ mainījušās arī ēdienu izejvielas un to apstrādes veids, piemēram, graudu grūšana piestā vai malšana rokas dzirnās. Līdz ar to izzuduši nosaukumi “grūdenis”, “grūslis”, kas sākotnēji ir apzīmējuši ēdienu no piestā grūstiem graudiem.

Vairākiem ēdieniem nosaukumu skaits, gan kopā ar vārdu variantiem, sniedzas pāri simtam. Visvairāk to – ap 300 – ir sīkajiem kausētu tauku pārpalikumiem – dradžiem.

Izloksnēs raksturīga parādība ir vārda varianti, kas atklāj vārddarināšanas īpatnības valodā – piemēram, slāvismam “biguzis”, kas apzīmē nevārītu vai vārītu ēdienu no maizes gabaliņiem, ir ap 17 variāciju – “biguze”, “bigucis”, “bigūzis”, “biga”, “bigūze”, “bigusis”, “biguža”, “biģele”.

Avots: La.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Teicieni kā kulaks uz acs

ed-robertson-eeSdJfLfx1A-unsplash

Filologam Uldim Grīnbergam ventiņu teicienu talkā izdevies savākt vairāk nekā tūkstoti teicienu, kas raksturīgi mūsu puses ļaužu runā.

Ventiņu gramatikas un vārdnīcas autors Uldis Grīnbergs aizgājušā gada pēdējos mēnešus veltīja ventiņu teicienu krāšanai un apkopošanai. Augustā viņš izsludināja ventiņu teicienu vākšanas talku, kurai atsaucās vairāki Ventspils un novada iedzīvotāji. Gada pēdējā darbdienā talkas iniciators Herberta Dorbes memoriālajā muzejā pulcēja talkas dalībniekus, lai viņiem pateiktos par paveikto darbu un pastāstītu, kas no iecerētā iznācis.

Grīnbergs veikumu, ko plānots nodēvēt Tūkstoš un viens ventiņos brūvēts teiciens, aizsācis pēc tam, kad iznāca viņa veidotā un Ventspils muzeja izdotā grāmata Bliņķs ventiņmēlē: īs ventiņ gramatik un tāmnik vārdnic. Talkā iesaistījās ap 20 dalībnieku, kas četru mēnešu laikā kopumā iesūtīja vairāk nekā tūkstoti teicienu. Visdūšīgāk talkā strādājis Arvīds Mārtiņš Māliņš, kas iesūtīja 94 teicienus. Inta Meire dalījās ar 76 teicieniem. Par līdzdalību ventiņu teicienu vākšanas talkā filologs pateicās arī Hugo Pēdiņam, Viktorijai Svētiņai, Aijai Kaminskai, Verenai Apsei, Līvijai Višķerei, Ārijai Klēverei, Ainai Andersonei un Dacei Miezei, dāvājot talciniekiem Ilgas Dzintares grāmatu Vien fein padāršen, ko pats uzskata par vislabāko ventiņu izloksnes paraugu. Par līdzdalību un koordinēšanu ventiņu teicienu vākšanas talkā pateicību saņēma Herberta Dorbes memoriālā muzeja vadītāja Inese Aide.

Grīnbergs iesūtītos teicienus centies grupēt pa tēmām – teicieni par cilvēku, par smukumu, par mīlestību, politiku, gudrību, par darbu. Izveidota arī grupa Prātīgas domas. «Šie teicieni būtībā ir mūsu pašu folklora un pieder pie grupas Sakāmvārdi un parunas,» secina Grīnbergs. Ir teicieni, kuri eksistē arī literārajā valodā, un ir tādi, kuri raksturīgi tikai ventiņos. Tāpat ir teicieni, kas pazīstami arī kaimiņu novados – Dundagā, Talsos un citviet Kurzemē. Viena no īpatnībām ir vienā teicienā salikti pretējas nozīmes jēdzieni, piemēram, aplam gudrs, nebriesmīg smuks, cik bīnišķig sāp sierd. Filologam pašam ļoti patīk šāds teiciens: Mans tētiņš kā strazdiņš – katru dienu ķirsī. Bet specbalvu – mākslinieka Spridzāna darinātu koka laivu, kas Grīnbergam savulaik uzdāvināta par labām idejām,– viņš tālāk atdāvināja šī teiciena iesūtītājam: Lai nu Dieviņš stāv man klāt, tik ne pārāk tuvu – lai kāds puisis ar tiek blakam. Specbalva tika Arvīdam Mārtiņam Māliņam.

Ar daļu no iesūtītajiem teicieniem talkas dalībnieki varēja jau iepazīties. Aija Kaminska, tos lasot, smējās kā kutināta. Viņa atzina, ka tie visi ir zināmi, taču vienlaikus «ir kā kulaks uz acs».

Savāktos un apkopotos ventiņu teicienus Grīnbergs plāno nodot Ventspils muzeja rīcībā, jo, tieši pateicoties muzeja direktora vietnieka un vadošā pētnieka Armanda Vijupa pamudinājumam, arī ķēries pie šī darba. Talkas autors cer, ka teicieni varētu tikt izmantoti kādā brošūrā vai muzeja reklāmas materiālā.

Avots: Ventasbalss.lv. Visu rakstu lasiet šeit.