Photo by Frederic Köberl on Unsplash

Eiropas Savienība (ES) ir vienīgā institūcija pasaulē, kur darbs ikdienā oficiāli norit 24 valodās. Ne velti tās moto ir “Vienoti dažādībā”, un tas attiecas arī uz lingvistisko daudzveidību. Visu ES dalībvalstu valodas ir oficiālās valodas. Un deputātiem, kas kandidē uz Eiropas Parlamentu (EP), citas valodas obligāti nav jāzina. Tomēr praksē kopīgā saziņas valoda ir angļu, un tās neprasme var būtiski traucēt deputāta darbam Briselē, secina eksperti.

Tiesības runāt dzimtajā valodā ir iestrādātas ES pamatdokumentos, un deputāti nereti izmanto iespēju debatēt savā mēlē. Taču, dalībvalstu skaitam arvien pieaugot, angļu valoda neizbēgami kļuvusi par kopīgo saziņas valodu parlamentāriešu vidū. Kā norādīja eiroparlamentāriete Anne Sandere no Francijas, politiskās diskusijās bez angļu valodas neiztikt.

“Ar tiešo tulkojumu nepietiek. Kad diskusijas par likumiem nonāk finiša taisnē un ir jāvienojas par kompromisiem,

darbs notiek angļu valodā, nevis manā dzimtajā franču valodā. Lai varētu sekot līdzi un iesaistīties diskusijās, ir jāprot angļu valoda. Bez ierunām,” atzina Sandere.

Bet sekmīgam politiķa darbam arī ar angļu valodu var būt par maz. Tā kā vairumam tā nav dzimtā valoda, sarunas lielākoties notiek vienkāršotā, funkcionālā angļu valodas versijā, ko pazīst ar nosaukumu “globish”  – tas ir saliktenis no vārdiem “global” un “english”. Un šādā angļu valodas versijā ir grūti izstāstīt un uztvert nianses, kas politikā mēdz būt ļoti svarīgas. Tādēļ būtu jāveicina deputātu prasme runāt dažādās valodās, sacīja Ēriks Moriss no Roberta Šūmana fonda Briselē.

“Mēs redzam: ja visi mēģina runāt angliski, bet prasmju līmenis atšķiras, visi drīz vien runā vienā un tajā pašā vienkāršotajā angļu valodas versijā, kas ir savā ziņā tehnokrātiska un mākslīga valoda.

Ja Eiropas Parlamenta deputāts prot vairākas valodas, viņš diskusijās spēs niansētāk uztvert kolēģu vēstījumu. Un – pats galvenais – zinot kādu svešvalodu, tu automātiski zini arī šo to par valsti, kurā to lieto. Tu mazliet pazīsti šīs valsts sabiedrību un tāpēc labāk izproti sociālo kontekstu, kādā strādā tās eiroparlamentārieši,” klāstīja Moriss.

Un tam vajadzētu atspoguļoties arī EP vēlēšanās, uzskata politikas analītiķis Pols Bučers no Eiropas Politikas centra. Taču pagaidām arguments, ka tu kā kandidāts proti vairākas valodas, vēlētājiem nav īpaši aktuāls – viņus interesē vietējie jautājumi. Bučers ieteica EP vēlēšanās veidot pārnacionālus sarakstus.

“Ja tu veido savu kampaņu kā špicenkandidāts, proti, kandidē uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu, daudzu valodu prasme ir ļoti būtiska.

Tāpat būtu gadījumā, ja Eiropas Parlamenta vēlēšanās tiktu atļauti pārnacionāli kandidātu saraksti. Piemēram, tas, ka Eiropas Komisijas viceprezidents Franss Timmermanss tekoši runā septiņās valodās, dod viņam milzīgas priekšrocības pār citiem kandidātiem, kuri runā varbūt divās valodās,” teica Bučers.

Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā var noskaidrot arī Latvijas jaunievēlēto EP deputātu svešvalodu prasmes. Angļu valodu, pēc pašu norādītā, brīvi pārvalda visi kandidāti, četri labi vai vidēji zina arī vācu valodu, trīs brīvi vai vidēji runā franciski. Grūti spriest vienīgi par Andri Ameriku, pie kura profila valodu prasmes nav norādītas vispār.

Avots: Lsm.lv. Visu rakstu lasiet šeit.