Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologaizglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā “Pagalms” jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra “Odiseja”.
Sākotnēji Mīlenbahs vēlējās papildināt Kārļa Kristiana Ulmaņa 1872. gadā izdoto “Latviešu – vācu” vārdnīcu, bet secināja, ka latviešu valodai nepieciešams jauns, daudz apjomīgāks darbs. Viņam tā arī neizdevās iegūt stipendiju, tāpēc materiālo apstākļu dēļ ar pētniecību Mīlenbahs nodarbojās no skolotāja darba brīvajā laikā.
Uzsākot darbu pie latviešu valodas vārdnīcas, Mīlenbahs publicēja uzsaukumu, aicinot cilvēkus no visiem Latvijas novadiem iesūtīt vārdus, kas būt jāiekļauj topošajā iespieddarbā.
Drīz vārdnīcas tapšanai sāka sekot arī prese – piemēram, 1905. gadā žurnāls “Apskats” ziņoja, ka “cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Katram vārdnīcas vārdam Mīlenbahs norādīja etimoloģiju, avotu un tulkojumu vācu valodā, kā arī pievienoja lietošanas konteksta piemērus, izmantojot tautasdziesmu, pasaku, senu rakstu un literatūras tekstus. Vārdnīcā gandrīz netika iekļauti ģermānismi un slāvismi, kā arī tā laika jaunvārdi, kas vēl savu dzīvotspēju sabiedrībā nebija apliecinājuši.
Vidēji dienā Mīlenbahs esot apstrādājis 10 vārdnīcas šķirkļus. Viņš ir autors arī vairākām latviešu valodas gramatikas grāmatām un esot tas, kurš radījis valodniecības terminu “divdabis”.
Mūsdienu tehnoloģijas ir būtiski mainījušas veidu, kā strādājam, mijiedarbojamies un sazināmies, raksta valodniece Aiga Veckalne. Digitālie mediji kļuvuši tik svarīgi, ka ir radies pat jauns valodas paveids — «digilekts». Tā spilgtākās iezīmes ir tīmeklī radušies jaunvārdi un emocijzīmes.
Digilekta attīstība un ietekme uz mutvārdu saziņu var palīdzēt mazināt ierobežojumus un psiholoģisko atsvešinātību, ko sabiedrībā savulaik veicinājusi prasme rakstīt un lasīt, kam trūkst mutvārdu spontanitātes. «Ieplānotu komunikāciju vairs neuzskata par ideālu, pat ne literatūrā,» norāda Āgneša Vešeleški. Piemērs tam ir mobilo tālruņu romāns (cell phone novel) — literārs žanrs, kas ir īpaši populārs Japānā un Ķīnā un ko veido īsas nodaļas, kuras abonenti saņem e-pastā vai īsziņā. Pat rakstīšana tviterī un komunikācija īsziņās liecina par valodas attīstību. Šāda saziņa padara mūs par labākiem un elastīgākiem rakstītājiem, runātājiem un komunikatoriem, uzskata valodniece Grečena Makaloha, grāmatas Interneta dēļ: izpratne par jaunajiem valodas noteikumiem un raidieraksta Lingthusiasm autore. Tātad visi modes saīsinājumi, pieturzīmju nelietošana un emocijzīmes neapdraud valodu? Pasakiet to latviešu valodas skolotājiem un konservatīvi noskaņotajiem valodniekiem! «Valoda ir visnozīmīgākais un neparastākais cilvēces atvērtā koda projekts,» raksta Grečena Makaloha. Mūsdienu digitālie iezemieši (digital natives) jeb cilvēki, kas uzauguši interneta vidē, būs vismaz divvalodīgi — gan literārajā valodā, gan neoficiālajā interneta valodā — un zinās, kad ir lietderīgi izmantot vienu vai otru veidu. Tiesa, vērojot latviešu valodas tendences, mani bieži vien māc šaubas — vai tiešām spēs? Galvenā digilekta pazīme, kas tuvina tekstu runātajai valodai, ir emocijzīmju lietošana. Tās var palīdzēt piešķirt nozīmes kontekstu, nodomu, sajūtas. Īpaši populāras ir roku un seju piktogrammas, kas parāda resursus, ko jau izmantojam, lai paustu savus nodomus klātienē, proti, žestus. Šie stilizēti grafiskie attēli radās Japānā 90. gados, lai aizvietotu daudzos hieroglifus un nepārprotami attēlotu emocijas un abstraktas idejas. Sejiņa ar prieka asarām 2015. gadā pat kļuva par Oksfordas vārdnīcas vārdu. Mūsdienās ir pieejama arī emocijzīmju enciklopēdija, automātiskais tulkotājs, top radoši darbi, un emocijzīmju valoda arvien vairāk kļūst par visiem saprotamu starptautisku valodu. No vienas puses, šīs izmaiņas rada optimismu par tehnoloģiju potenciālu atbalstīt digitālo rakstpratību dažādās grupās. No otras puses, arvien biežāk raisa bažas par iespējamo kaitējumu ne tikai bērnu spējai lasīt iedziļinoties un koncentrēti, bet arī viņu runas prasmju attīstībai. Cilvēku agrīnā valodas pieredze arvien vairāk ir saistīta ar digitālo tekstu — tālruņos un planšetdatoros. Bet kāds 2020. gadā Itālijā veikts pētījums atklāja, ka ilgāks digitālo ierīču izmantošanas laiks saistīts ar zemāku mīmikas un žestikulācijas prasmju attīstību bērniem. Vecāku un skolotāju nozīme valodas attīstības un lasītprasmes veicināšanā ir ļoti svarīga, tādēļ aprūpētājiem būtu jāsniedz informācija gan par to, cik svarīgi ir lasīt bērniem drukātā veidā, gan par to, kā vislabāk pārvaldīt un atbalstīt bērnu digitālo ierīču lietošanu. Izmantojot dialoga veida lasījumu, mijiedarbojoties ar tekstu, vecāki veicina bērnu izpratni, uzdod jautājumus un palīdz bērniem koncentrēties un saistīt tekstus ar savu dzīvi. Šāda mijiedarbība bagātina bērnu valodas prasmes, veido viņu skatījumu uz lasīšanu kā uzmanības laiku, kā arī palielina viņu prieku un interesi par lasīšanu. Datorizētās saziņas ietekmē notiek arī citas izmaiņas, piemēram, pamazām izzūd rakstīšana rokrakstā. Ir valstis, kur skolēniem mācībās arvien mazāk jāraksta ar roku vai tas nav jādara vispār, lai gan šādai rakstīšanai ir daudz nozīmīgu attīstības ieguvumu. Bet cilvēces attīstība ir atkarīga no valodas prasmēm un spējas komunicēt jaunas un sarežģītas idejas, lai integrētu tās kultūrā un sociālekonomiskajās norisēs. Lai sadarbotos, cilvēkiem ir nepieciešama valoda. Taču nav viena pareiza valodas lietošanas veida. Arī tiešsaistē. Mēs varam lietot valodu atšķirīgi, un tas veicina sociālo mijiedarbību.
Šis raksts būs par respektu. Pret autoru un tulkotāju. Ikviens teksta tulkojums ir mākslas forma un tajā jāievēro šie abi nosacījumi. Amandas Gormanas gadījums ir labs piemērs, lai šo respektu apspriestu.
Gormanas skandāls
Viss sākās ar to, ka amerikāņu dzejnieces Amandu Gormanas dzeju izlēma tulkot Eiropā. Negaidīti aktualizējās tēma par to, ka katrs tulkotājs šādu liriku tulkot nedrīkstot. Tā uzskatīja autore pati un viņas aģents. Tātad jautājums ir par to – vai katram literāram tekstam ir jāmeklē speciāla personība, jeb pietiek, ja tulkotājs ir izglītots, prot valodu un ir atzīts kā profesionālis? Šis izrādījās sarežģīts jautājums. Pati autore jau bija atzinusi, ka baltais vīrietis Eiropā viņas tekstus iztulkot neesot spējīgs. Tāds tulkotājs nekad nesapratīšot melnādainas amerikāņu sievietes sajūtu gammu un vārdu nozīmi. Vai šāda attieksmē ir ekstrēmisms? Vai tā tas patiešām ir?
Līdz šim tulkotāja kompetenci un piemērotību darbam noteica viņa iepriekšējie darbi un tajos apliecinātā kompetence. Lielāka daļa labu tulkotāju var tulkot praktiski visu savas kompetences jomā. Taču liela nozīme ir tam, kā tulkotājs ir strādājis līdz šim un kādus panākumus guvis. Ja tulkotājs lieliski tulko Hēgeļa tekstus, tad viņam izdevējs nepiedāvās vieglos „medmāsiņu romānu“ tulkojumus. Šis pirmais secinājums pierāda, ka tulkotāji, tieši tāpat kā autori, ir dažādi. Izdevējs cenšas savest kopā atbilstošu tulkotāju ar attiecīgo tekstu. Tāda ir prakse un tā ir sevi attaisnojusi.
Reizēm arī plašāka sabiedrības daļa sāk apspriest tulkojumu jautājumus un apšauba tulkojuma kvalitāti. Par to nesen pārliecinājāmies kāda jūrmalnieka recenzijā par Metjū Volkera grāmatas „Kāpēc mēs guļam?“ izdevumu latviešu valodā. Grāmatu izdevusi izdevniecība Igaunijā, taču tulkojuma kvalitāte bijusi slikta. Teksts pārcelts „tieši“ uz latviešu valodu bez satura lokalizācijas, ar kalkiem, bez izpratnes par teksta būtību. Tas ir ļoti slikti. Tātad pavirši un neprofesionāli darīts darbs. Taču bez literārās kvalitātes kritērijiem, mēdz tulkojumus vērtēt arī citādi. Proti – pieslēdzot aizspriedumus. Tā tas notika pirms 100 gadiem, kad kāda Matilda Drangele aktīvi un daudz tika tulkojusi angļu tekstus uz zviedru valodu. 1916. gadā atklājās, ka pseidonīms „M Drangel“ ir sieviete un toreiz tas skaitījās atmaskojums un skandāls. Tobrīd Džeks Londons tika uzskatīts par vīrišķības etalonu un tāpēc sieviete nekādā ziņā nedrīkstēja tulkot viņa tekstus. Protams, ka daudzas sievietes šajā laikā (arī iepriekš) publicējās ar vīrieša pseidonīmiem, jo sievieti kā domājošu un intelektuālu personu tolaik vēl neatzina. Šis aspekts parāda, ka bieži autoru un tulkotāju publika nevērtē pēc tā, kā ir uzrakstīts vai iztulkots, bet gan pavisam citu iemeslu dēļ. Patīk vai nepatīk autors. Tieši to pašu varam novērot tagad – Gormanas skandāla lietā.
Amanda Gormana kļuva pamanāma Džo Baidena inaugurācijas ceremonijā. Pēkšņi daudzi vēlējās uzzināt, kas ir šī sieviete un kāda ir viņas lirika.
Pirmie protesti parādījās Nīderlandē, kur daudzi apšaubīja, vai izvēlētā rakstniece Marieke Lūkas Rijnevelda drīkst vai nedrīkst tulkot Gormanas darbus. Īpaši aktīvi pret šo izvēli uzstājās modes eksperte un žurnāliste Dženisa Deula. Viņai likās, ka baltais cilvēks nespēs saprast Amandas dzeju un šim mērķim jāizvēlas jauna, melnādaina tulkotāja. Vēlāk notika taisnošanās, ka uzbrukums neesot vērsts konkrēti pret Meriekei, bet gan pret sistēmu, kurā dominē un visu nosaka baltie vīrieši vidējos gados. Saceltā mediju trokšņa rezultātā Marieke pati atteicās no tulkošanās.
Līdzīgas scēnas varēja novērot katalāņu tulkotāja Viktora Obiola virzienā. Izrādās, ka arī viņu kā piemērotu Amandas dzejas tulkošanai, bija nosvītrojusi Gormanas literārā aģentūra Writers House. Vīrieša tulkotāja vietā esot nepieciešama „ sieviete, jauna, aktīviste, vislabāk melnādaina“. Protams, ka savāds slēdziens. It kā būtu jāvērtē tulkotāka līdzšinējie darbi, nevis viņš pats kā cilvēks. Pie kam Amandas lirika nav ļoti komplicēta vai grūti saprotama teksta izpausme. Katalāņu tulkotājs uz šo aizliegumu reaģēja asprātīgi „ Ja es nedrīkstu tagad tulkot tekstu, kuru uzrakstījusi jauna, melna un aktīva dzejniece 2000 gadsimtā, tad jau es nedrīkstu arī tulkot Homēru, kas piedzima pirms manis un 700 gadus pirms Kristus“.
Vai komerciāla kampaņa?
Saprotams, ka šie notikumi strauji izplatījās Eiropas medijos. Daudziem šķita, ka tā ir akcija pret noteiktu tulkotāja tipu. Citi tajā saskatīja rasisma uzbrukumu pret baltajiem. Vēl dažiem likās, ka šī ir publicitātes akcija un aiz tās stāv komerciālas intereses.
Šogad Amanda Gormana publicēs trīs grāmatas un dzejas krājumam “The hill we climb” priekšvārdu rakstījusi Opra Vinfria. Paralēli noslēgts līgums arī ar modes aģentūru IMG Models. Viņai patīk skaisti tērpi un tagad tos demonstrēs dzejniece nevis modele.
Taču atgriezīsimies pie teksta. Tulkojuma un jebkāda cita teksta vērtību nosaka tā kvalitāte. To spēj izdarīt vislabāk cilvēks ar attiecīgu izglītību, iemaņām un pieredzi. Ja autoram – tulkotājam sāk izvirzīt pavisam citus (savādus) kritērijus, tad var gadīties, ka tulkot sāks zemākā kvalitātē. Svarīgs ir tulkotāja respekts pret tekstu un mūsu respekts pret tulkotāju. Gormanas gadījumā viss ir sagrauts un neviens no šiem nosacījumiem netiek ņemts vērā.
Pēdējo gadu laikā daudzām Eiropas izdevniecībām ir bijuša problēmas ar ASV autoru aģentūrām. Writers House pieprasīja noteikta izskata un dzimuma tulkotāju, nevis radoši atbilstošu. Piemēram, Zviedrijā šiem tulkojumiem izdevniecība izvēlējās mūziķi Timbuktu jeb Jasonu Dirakiti. Amandas dzeja nav smags teksts un cerams, ka dziedātājam viss izdosies. Taču skaidrs, ka kritērijs bija viņa radošais rosīgums un ādas krāsa, nevis tulkošana kā profesija. Vācijā Amandas Gormanas dzeju tulko trīs dažādas personības. Tātad ar vienu profesionāli vairs nepietiek.
Paradoksāli, ka Writers House vispār neinteresē vai izvēlētais Amandas dzejas tulkotājs vispār spēj iztulkot tekstus. Daudz svarīgāka ir bijusi populāru kultūras aktīvistu izvēlē. Starp citu, arī Rijnevelda tik aizvēlēta kā tulkotāja tikai tāpēc, ka ir jauna un populāra rakstniece savā valstī. Vietējo vētru ūdens glāze amerikāņi neparedzēja.
Tātad šie izvēlētie populārie autori var celt Gormanas prestižu katrā Eiropas valstī un ir vairāk mārketinga paņēmiens, nevis aģentu kaprīze.
Tik vienkārši? Jā, tik vienkārši. Tātad šeit nav runa par rasismu, vīriešu nīšanu vai neizskaidrojamu kaprīzi. Nē, nav. Tā ir mārketinga forma, kurā neiederas klusi, čakli tulkotāji, bez publiskas atpazīstamības savā valstī.
Vai šis ir populisms? Laikam gan.
Autore: Prof. Dr. phil. Sandra Veinberga. Visu rakstu variet lasīt šeit.
