Piektdien, 3. jūnijā, svinīgi atvērta latviešu-ukraiņu bilingvālā ābece. Tās veidošana bija labdarības projekts, ābeces bērniem būs iegūstamas bez maksas.
Kopumā ir 4000 grāmatu, kuras caur dažādām labdarības organizācijām nonāks pie ukraiņu bērniem, dodot viņiem iespēju caur skaistām ilustrācijām mācīties latviešu alfabētu.
“Tā ideja ir, ka ukraiņu bērniņi varētu mācīties savas valodas ābeci, alfabētu un arī Latvijas, un būt daļa no mums. Maša Zurikova, kas ir ābeces autore, viņa šo savu darbu ziedo, un ļoti daudz atbalstītāju ir ziedojuši.
Tas, ko varam teikt, ka ne tikai dodam pajumti, bet ļaujam ukraiņu bērniem, ukraiņu ģimenēm saglabāt savu kultūru, valodu,”
stāstīja labdarības organizācijas “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta.
To uzsvēra arī Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko – citas valodas zināšana esot noderīga ikvienam.
“Ir ļoti svarīgi atbalstīt armiju un palīdzēt tai. Viens aspekts ir kaujas lauks Ukrainā, mums tajā nepieciešama uzvara. Bet otrs aspekts – mums vajag atbalstīt cilvēkus, kuri ir pametuši Ukrainu kara dēļ. Un tagad šeit mums ir 30 tūkstoši ukraiņu, liela daļa no viņiem ir mazi bērni. Viņi jāatbalsta izglītībā un citādi. Ja mūsu bērni zaudēs laiku izglītības ieguvē, tas viņiem ļoti kaitēs. Tāpēc mēs cenšamies saglabāt izglītības procesu un to pat palielināt.
Fotografija: George Dolgikh @ Giftpundits.com Pexels.com
Sociālie tīkli iespaido ne tikai mūsu ikdienu, bet arī valodas prasmes un vārdu krājumu. Ne visiem tā ir pozitīva ziņa. “Šobrīd mēs, skolotāji, saskaramies ar problēmu, ka daudzi skolēni zina kāda priekšmeta, parādības vai īpašības nosaukumu angļu valodā, taču nezina, kā to nosaukt latviski,” stāsta Rīgas 64.vidusskolas latviešu valodas skolotāja Lauma Muižniece. Lai izzinātu sociālās tīklošanās vietņu ietekmi uz valodas izjūtu un lietojumu, iztaujājām ekspertus, amatpersonas un pašus jauniešus.
Kas ir literāra valoda?
Lielākā daļa cilvēku teiktu, ka tā ir gramatiski pareiza valoda ar pareizi ievietotām pieturzīmēm, bez hibrīdtekstiem, barbarismiem, taču par vienu pareizo definīciju ir grūti vienoties.
Šo jēdzienu lūdzām izskaidrot arī latviešu literatūrzinātniecei, valodniecei un Saeimas deputātei Janīnai Kursītei-Pakulei, kura stāsta, ka ”literāra valoda ir valodas paveids, kas raksturo kultūrtautas”. “Ar literārās valodas palīdzību, mēs varam savstarpēji vieglāk sazināties. Ir ļoti svarīgi, lai bez literārās valodas ir vēl valodas paveidi – dialekti, izloksnes, kas ir valodas bagātināšanas avots,” viņa papildina.
Vai valoda bojājas?
Dzīvojam steidzīgā laikmetā, kad bieži vien, lai ātri nodotu informāciju, nav laika rakstīt formāli un gramatiski pareizi. Gandrīz ikviens, tērzējot sociālo tīklu vidē, ir izmantojis saīsinājumus vai garumzīmes vietā uzrakstījis divus patskaņus. Tāpat ikdienas steigā ierunājam balss ziņas, kas prasa mazāk piepūles un laika, arī emocijzīmēm ir liela nozīme savstarpējā komunikācijā. Cik lielā mērā sociālie tīkli ietekmē gramatiski pareizu latviešu valodu, un vai ar to ir jācīnās?
Pētniece Kalnača ieskicē vienu no būtiskākajām atšķirībām bezkontakta saziņā: “Visas ziņas, ko mēs saņemam, patērējam kādā kontekstā. Viedtālruņos problēma ir tā, ka sūtītājs nekad nezina, kādā kontekstā saņēmējs to patērēs.” Līdz ar to katram vēstījumam, kas nonāk pie adresāta, nokrāsu iedod vide, kurā tas tiek uztverts. Pat pozitīvākā ziņa dažu sekunžu laikā var tikt uztverta negatīvi.
Par valodas sabojāšanu filoloģei Kursītei-Pakulei ir savs viedoklis: “Katra jauna paaudze teica – valoda tiek neglābjami bojāta. Jā, valoda mainās ar katra jauna saziņas veida vai paņēmiena ienākšanu. Ienākot radio, parādījās radio diktoru balsis, tomēr, ienākot televīzijai, tā arī atstāja iespaidu. Sociālie tīkli noteikti atstāj iespaidu arī rakstībā, tomēr ne tik daudz runā. Skatoties no malas, notiek valodas vienkāršošana, un, iespējams, notiek mūsu kā cilvēcisku būtņu vienkāršošanās.”
Valodu sociālajos tīklos lielā mērā ietekmē influenceri jeb satura veidotāji ar lielu atpazīstamību. Influencere Kristīne Beitika pauž uzskatu: “Pareiza valodas lietošana ir cieņa pret lasītāju. Visam svarīgākais ir saturs, ko influenceris veido, tāpēc viņam seko, taču valoda ir viens no kopējā tēla veidošanas aspektiem. Valoda arī liecina par attiecīgā influencera izglītības līmeni.”
Kārlis Mīlenbahs mācījās Tērbatas Universitātē, iegūstot klasiskā filologaizglītību. Visu savu dzīvi viņš nostrādāja par skolotāju – sākumā Talsos, tad Jelgavā un vēlāk Rīgā. Lai gan savu pirmo zinātnisko rakstu Mīlenbahs ar pseidonīmu Līgciemnieks publicēja žurnālā “Pagalms” jau 1881. gadā, sākotnēji viņš bija vairāk pazīstams kā literatūrzinātnieks un tulkotājs – viņa tulkojumā iznākusi, piemēram, Homēra “Odiseja”.
Sākotnēji Mīlenbahs vēlējās papildināt Kārļa Kristiana Ulmaņa 1872. gadā izdoto “Latviešu – vācu” vārdnīcu, bet secināja, ka latviešu valodai nepieciešams jauns, daudz apjomīgāks darbs. Viņam tā arī neizdevās iegūt stipendiju, tāpēc materiālo apstākļu dēļ ar pētniecību Mīlenbahs nodarbojās no skolotāja darba brīvajā laikā.
Uzsākot darbu pie latviešu valodas vārdnīcas, Mīlenbahs publicēja uzsaukumu, aicinot cilvēkus no visiem Latvijas novadiem iesūtīt vārdus, kas būt jāiekļauj topošajā iespieddarbā.
Drīz vārdnīcas tapšanai sāka sekot arī prese – piemēram, 1905. gadā žurnāls “Apskats” ziņoja, ka “cītīgais valodas urkņis un pētnieks” jau sācis kārtot vārdus ar burtu a. Katram vārdnīcas vārdam Mīlenbahs norādīja etimoloģiju, avotu un tulkojumu vācu valodā, kā arī pievienoja lietošanas konteksta piemērus, izmantojot tautasdziesmu, pasaku, senu rakstu un literatūras tekstus. Vārdnīcā gandrīz netika iekļauti ģermānismi un slāvismi, kā arī tā laika jaunvārdi, kas vēl savu dzīvotspēju sabiedrībā nebija apliecinājuši.
Vidēji dienā Mīlenbahs esot apstrādājis 10 vārdnīcas šķirkļus. Viņš ir autors arī vairākām latviešu valodas gramatikas grāmatām un esot tas, kurš radījis valodniecības terminu “divdabis”.
Runas orgāni visiem ir vienādi, taču dzimtā valoda kontrolē to, cik labi cilvēks spēj izrunāt konkrētas skaņas. Tāpēc citu valodu pārstāvjiem bieži ir grūtības izrunāt latviešu mīkstos līdzskaņus – ķ, ģ, ļ, ņ, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” stāstīja valodnieks un tulkotājs, profesors Andrejs Veisbergs.
Bieži vien, citas tautības pārstāvjiem runājot latviski, var dzirdēt, ka daudzos vārdos runātājam ir grūtības izrunāt mīkstinājuma zīmes. Tas savā ziņā ir ieradums, vērtēja Veisbergs:
“Tā valoda jeb dialekts, kas ir apgūts bērnībā, tas zināmā mērā kontrolē to, kā cilvēki runā. Tas, kas mums ir mutē, runas orgāni, jau visiem ir vienādi.
Faktiski jebkurš cilvēks var izrunāt jebkuru skaņu, taču tas mazliet sasaucas ar to, kas mums notiek smadzenēs un kā mēs tās esam uztrenējuši.”
“Ja cilvēks ir pieradis nelietot mīkstinājuma zīmes jeb viņa valodā vai dialektā tādu nav, tad mīkstinātos līdzskaņus izrunāt ir pagrūti,” norādīja valodnieks.
“Teiksim, angļiem ir grūti izrunāt latviešu “ie”. Mēs divskaņus izrunājam ļoti sabalansēti, izrunājot gan pirmo, gan otro skaņu, bet angļu valodā pirmā skaņa ir ārkārtīgi uzsvērta un otrā gandrīz pazūd divskanī. Tie, kas labi iemācās, tie, protams, var labi izrunāt,” skaidroja Veisbergs.
Atšķirīga latviešu valodas mīksto līdzskaņu izruna var būt arī to valodu pārstāvjiem, kuru valodā tādi ir, piemēram, krievu valodā runājošajiem.
“Tur, iespējams, parādās tas, ka cilvēks ir apguvis valodu varbūt ne tik daudz klausoties, bet lasot vai redzot. Viņš redz burtu “k” un mīkstinājuma zīmi, bet tas “ķ” būtu tā kā “tj” drīzāk, un to smadzenēs nav tik viegli visu pārstrādāt,” vērtēja valodnieks.
Arvien biežāk sarunu valodā var dzirdēt augšupejošās intonācijas, taču latviešu valodai neraksturīgais runas veids ir īslaicīga parādība, kas tikai raksturo laiku, kādā dzīvojam, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” norādīja valodnieki Dite Liepa un Andrejs Veisbergs.
Intonācijas maiņa valodā ir dabisks process, kas nav regulējams, norādīja Veisbergs. “Nevajadzētu vainot citas valodas ietekmi. Angļu valodā, piemēram, stabila runā ir tieši krītošā intonācija,” viņš stāstīja.
“Mēs dzīvojam tādā uzbudinātā laikā, un kāpjošā intonācija vispār dod signālu par satraukumu, nedrošību, uztraukumu, agresivitāti. Tas parādās valodā. Jo ilgāk pandēmija ilgs, jo trakāka būs mūsu valoda,” valodnieks uzsvēra.
Liepa uzskata, ka tā varētu būt modes tendence un prognozēja to kā īslaicīgu parādību. “Varbūt tā ir vienkārši tāda modes tendence, tāds savas oriģinalitātes meklējums,” valodniece izteica pieņēmumu.
Tāpat valodnieki norādīja, ka šādas augšupejošas intonācijas lietošana pāries, jo to lietot vienkārši ir grūtāk – balsi nelaižot teikuma beigās uz leju, runātājam jāuztur spriedze.
Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju aicina piedalīties Apvidvārdu talkā, lai visi kopā sarūpētu skaistu tautas dāvanu Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai. Jāņa Endzelīna devumu valodu daudzveidības veicināšanā ir novērtējis arī UNESCO, iekļaujot viņa 150.gadadienu UNESCO svinamo dienu kalendārā 2022.-2023.gadam.
Lai arī latviešu valodā runā vien nepilni divi miljoni pasaules iedzīvotāju, tā ir ļoti dažāda savā skanējumā un bagāta. Par to var lieliski pārliecināties, iepazīstos latviešu valodas dialektus, kā arī izloksnes un apvidvārdus. Cik bagāti 21. gadsimtā esam ar dažādām izloksnēm un apvidvārdiem, stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anete Ozola.
Sanda Rapa stāsta, ka valodnieki aicina palīgā vākt apvidvārdus jeb vārdus, kas atšķiras no literārās valodas un ko lieto kādā noteiktā apvidū.
“Jau vairākas desmitgades valodnieki neiespēj doties ekspedīcijā, tāpēc ir vajadzīga latviešu palīdzīgā roka,” bilst Sanda Rapa. “Taču augstāks mērķis, kāpēc grib vākt apvidvārdus un sarīkot talku, lai aicinātu latviešus ieklausīties citam citā un ieklausītos pašā valodā.”
Jau iepriekš rīkotajā vietvārdu talkā par to pārliecinājās, ka cilvēki ir ieinteresēti iesaistīties.
Mājaslapā “apvidvardi.lu.lv” var reģistrēt elektroniski sev zināmos apvidvārdus, kā arī apskatīt apvidvārdus, kas jau reģistrēti.
“Lai ievadītu apvidvārdu, ir jāreģistrējas,” skaidro Anete Ozola. “Ir jāieraksta apvidvārds, tā nozīme literārajā valodā, vieta, kur dzirdēts, vai no kurienes esat un lietojat vārdu. Kas saistās ar šo apvidvārdu. Labprāt redzēsim kādu piemēru teikumā vai kādā izteicienā.”
Tāpat fiksēt var jebkādas piezīmes par vārdu – izrunas īpatnības, kurš to teicis, kur lieto. Jebkāda informācija, kas attiecas uz vārdu.
Endzelīna ieguldījums latviešu valodas pētniecībā
Cilvēkam ar labu un izkoptu valodu reizēm mēdz piedēvēt apzīmējumu, ka viņš jau runā teju “Endzelīna valodā”. Atminoties valodnieku Jāni Endzelīnu dzimšanas dienā, vēlējāmies noskaidrot, kāds ir viņa ieguldījums latviešu valodā. Vienlaikus vērtīgi saprast, kā mūsdienās rodas dažādi jaunvārdi un svešvārdu atvasinājumi.
21. februāris ir Starptautiskā dzimtās valodas diena, bet 22. februāris ir dzimšanas diena vienam no visu laiku izcilākajiem zinātniekiem un latviešu valodniekiem Jānim Endzelīnam. Tāpēc šīs dienas stāstā savīsim kopā pagātni un tagadni, paraugoties uz Endzelīna devumu latviešu valodai un to, kā valoda ar jaunvārdiem tiek papildināta mūsdienās. Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš vispirms stāsta par būtiskāko Endzelīna pienesumu latviešu valodai. Tiesa, nosaukt kaut ko vienu ir grūti, jo Endzelīna mantojums ir iespaidīgs.
Mēs visi runājam vienā valodā, tomēr tas nenozīmē, ka nemēdzam viens otru pārprast. Valoda no vienas Latvijas malas līdz otrai var būtiski atšķirties, jo to šķērso trīs dialekti, kur valoda atšķiras kā mazās niansēs, tā vārdos un teikumos.
Rakstos neapzīmēta, tomēr labi dzirdama runātās valodas parādība ir intonācija. Vienas no noturīgākajām dialektu īpatnībām saistāmas tieši ar intonāciju lietojumu, tā ir skaņu augstuma un spēka maiņa zilbē. Latviešu valodā izšķir trīs intonācijas – krītošo, stiepto un lauzto, taču tikai dažviet Vidzemē un Zemgalē cilvēku runā vēl ir dzirdamas visas trīs intonācijas. Dialektos tās pielīdzinājušās citām intonācijām, tāpēc pat vienādi vārdi Kurzemē, Vidzemē un Latgalē skanēs dažādi.
Nevar noliegt, ka viena no zināmākajām īpatnībām ir galotņu noraušana. Ne tikai galotnes, bet arī piedēkļi ie, uo un garie patskaņi mēdz saīsināties vai zust, piemēram, vārdos smaidig, nevens, parādit.
Paši kurzemnieki joko, ka šo īpatnību dēļ viņu valoda ir par trešdaļu īsāka un ekonomiskāka, tāpēc viņi īsākā laikā prot pateikt būtiskāko. Pārmaiņas kurzemnieku runā dzirdamas ne tikai vārda beigās, tās var skart arī patskani e, piemēram, vārdā dzērve dzirdama šaura e skaņa, taču lībiskajā dialektā nereti var dzirdēt platu e un ē, piemēram, vārdos mest, celt, mesties, celties, ēst, sēt. E skaņa var būt izmainīta arī vietniekvārdos es un mēs.
Pamazināmā forma ar -īš un -iš veidota gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vārdiem. Šāda īpatnība lielākoties raksturīga cilvēku personvārdiem, piemēram, Jāniš, Daciš, bet dažkārt dzirdēsiet arī citos vārdos, piemēram, darbiš. Pavisam bieži vīriešu dzimtes lietota sieviešu dzimtes vietā, piemēram, up ir garš, meitens ir mīļš, viš i skaists (par sievieti). Vai šīs īpatnības dēļ rodas pārpratumi? Visbiežāk nē, bet tādi ir iespējami. Citu dialektu runātājus var izbrīnīt arī 3. personas darbības vārdu lietojums visās formās, jo lībiskajā dialektā es ies uz skol, mēs ies uz jūr, bet jūs dzer kafij.
Par gluži dzīvām un izteiktām var saukt priedēkļu un prievārdu pārmaiņas, parasti garie patskaņi un divskaņi tiek saīsināti, taču “līdzsvaram” var tikt pagarināta kāda cita skaņa, tāpēc dažviet dzirdēsiet vārdus jadār, penāk, jassmejas.
Cilvēku aktīvais dzīvesveids veicina runas izlokšņu iezīmju zudumu, tāpēc daudzas īpatnības cilvēka dzīves laikā var zust, taču ir arī īpatnības, kas saglabāsies cauri paaudzēm, tāpēc cilvēka runa var pateikt daudz ne tikai par viņu pašu, bet arī viņa vecākiem un vecvecākiem.
Lai gan valodu skaits nemitīgi mainās, izrādās, pasaulē šobrīd tiek lietoti vairāk nekā septiņi tūkstoši dažādu valodu, bet, ja iemācīsieties 23 svešvalodas, ar to būs pietiekami, lai spētu sazināties ar pusi mūsu planētas iedzīvotāju. Kura ir oficiālā gaisa satiksmes valoda, kurai no visiem zināmām lielvalstīm nav savas oficiālās valodas un kuru no visām valodām ir visgrūtāk apgūt kā svešvalodu, valodu centra “Berlitz” speciālisti apkopojuši šos un citus aizraujošus faktus par valodām.
Visvairāk lietotās valodas pasaulē
Dažādu svešvalodu mācīšanās popularitāte ir cieši saistīta arī ar to, cik daudz iespēju to vēlāk būs pielietot. Piemēram, angļu valoda noderēs ceļojot jebkurā vietā visā pasaulē, jo tajā runā apmēram 1,35 miljardi cilvēku. Taču vienlīdz populāras ir arī citas, tai skaitā, franču, spāņu un ķīniešu. Piemēram, franču valoda ir oficiālā valoda pat 29 pasaules valstīs. Lai gan kopumā pasaulē ir vairāk nekā septiņi tūkstoši dažādu valodu, zinot 23 populārākās valodas, būs pietiekami, lai sazinātos ar pusi pasaules iedzīvotāju.
Savukārt 90% no visām valodām ir tik retas, ka tajās runā mazāk nekā 100 000 cilvēku, un apmēram 40% šobrīd lietoto valodu tiek uzskatītas par apdraudētām. Visizplatītākās valodas pēc to lietojuma pasaulē šobrīd ir angļu, mandarīnu jeb vienkāršotā ķīniešu, hindi, spāņu, franču, arābu, bengāļu, krievu, portugāļu un indonēziešu.
Puse planētas iedzīvotāju spēj sazināties tikai vienā valodā
Nav noslēpums, ka valodu zināšanas paver pasauli un palīdz saziņā, taču, izrādās, ka puse planētas iedzīvotāju spēj sazināties tikai vienā – savā dzimtajā valodā. Savukārt otra puse planētas iedzīvotāju ir apguvuši vismaz divas valodas. Ņemot vērā angļu valodas dominanci un pielietojuma iespējas, angļu valoda ir populārākā svešvaloda, ko cilvēki parasti apgūst. Vēsturiski lielāko artavu angļu valodas izplatībā deva Britu impērijas iekarojumi visā pasaulē. Mūsdienās šī valoda kļuvusi tik populāra, ka tā starptautiski akceptēta arī kā oficiālā valoda gaisa satiksmē, proti, tajā jāspēj sazināties šajā nozarē nodarbinātajiem cilvēkiem.
Kuras valoda ir “vistīrākā”?
Cilvēku migrācijas un citu apstākļu ietekmē jebkura valoda atrodas nemitīgā mijiedarbībā ar citām valodām, un vairums valodu kādu savu daļu aizguvušas no citām. Taču par vienu no “tīrākajām” valodām tiek uzskatīta Spānijas ziemeļu reģionā Basku zemē lietotā basku valoda. Tajā mūsdienās runā basku reģiona iedzīvotāji, taču vēsturiski tā attīstījusies kalnu reģionos, tādējādi ģeogrāfisku apstākļu dēļ šis process noticis diezgan izolēti no citām valodām.
Lielvalsts, kurā nav savas oficiālās valodas
Lai gan angļu valoda ir iestāžu un vairuma iedzīvotāju lietotā saziņas Amerikas Savienotajās valstīs, izrādās, ASV oficiālās valodas statuss nav noteikts nevienai valodai. ASV citu valstu vidū izceļas ar lielu etnisko dažādību, un kopumā ASV tiek lietotas vairāk nekā 300 valodas. Izrādās, tas nav rekords – visvairāk lietoto valodu ir Okeānijā esošajai Papua Jaungvinejai – pat vairāk nekā 800. Vairāki desmiti šo valodu ir tik retas, ka tām drīzumā draud izzušana. Savukārt visvairāk oficiālo valodu ir Dienvidāfrikā – 11.
Kuru valodu apgūt ir visgrūtāk?
Cilvēki mēdz lauzt ne mazumu šķēpu par to, kuras valodas apgūšanā jāiegulda visvairāk pūļu. Kamēr vieni teiks, ka specifiskās izrunas, daudzu pagātnes formu un gramatikas dēļ tā būs franču, citi piesauks valodas ar atšķirīgu alfabētu, piemēram, hieroglifiem. Valodnieki aprēķinājuši, ka, lai lasītu avīzi mandarīnu valodā, cilvēkam jāzina vairāk nekā 3000 simboli, bet vidējais ķīnietis zina pat vairāk nekā 8000 dažādas rakstu zīmes. Pētnieki saka, ka grūtas valodas apguvei ir arī arābu, japāņu, korejiešu un ungāru. Pēc alfabēta garuma, par grūtu valodu var uzskatīt arī Kambodžā lietoto khmeru valodu, kuras alfabētā ir 74 burti.
Taču kopumā valodnieki ir vienisprātis, ka jebkuras valodas sarežģītība ir visai subjektīvs termins un atkarīgs no daudziem faktoriem, piemēram, spāņiem valodas līdzību dēļ būs saprotami daudzi vārdi no citām romāņu saimes valodām, tādām kā portugāļu, franču vai itāļu, un būs tādas valodas, kuras izrunas dēļ vieglāk apgūt tieši angliski runājošajiem.
Neapšaubāmi Covid- 19 pandēmijas laiks atspoguļojas arī valodā. Profesore, filoloģe Ina Druviete Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” uzsver, ka valoda mainās nepārtraukti: “Valoda ir dzīvs organisms, tā reaģē uz visām norisēm apkārtējā vidē, un tā sauktā Covid leksika būtībā ir tikai ārēja izpausme tiem procesiem, kas notiek daudzos valodas līmeņos, ir notikuši vienmēr un droši vien būs gaidāmi arī nākotnē.” Pavisam nesen par 2020. gada vārdu kļuva “sejauts” (mutes un deguna aizsegs). Druviete atklāj, ka viņas kolēģēm izdevies apkopot ļoti daudz vārdu, kas darināti pandēmijas laikā, piemēram, “kovidsērga”, “kroņvīruss”, “kovidliga”, “kovidanalīze”. Tāpat vesels lērums vārdu saistīti ar tā saukto mājsēdi – “aizklape”, “dižbēdze”, “iepauze”, “pirktsteidze” un citi.
Profesore cilvēku radošās izpausmes valodā vērtē pozitīvi: “Tas parāda, ka valodas sistēma joprojām ir elastīga, ka cilvēki spēj reaģēt uz aktuāliem notikumiem, veidojot jaunus vārdus un konstrukcijas pēc jau esošiem modeļiem. Pats galvenais – nav zudis šis valodas spēles un jaunrades elements.
“Tas, ko mēs redzam pašreiz, gluži vienkārši ir apliecinājums tam, ka latviešu valoda ir spējīga pielāgoties jebkādiem apstākļiem.”
Jāpiebilst, ka lielākā daļa “kovidvārdu” pēc pandēmijas visdrīzāk netiks lietoti.
Sabiedrības iesaiste jaunradē
Valodniekiem dažkārt nākas atspēkot apgalvojumus, ka latviešu valoda ir nabadzīga, ierobežojoša utt. Ina Druviete norāda, ka šādi apgalvojumi ir aplami, jo latviešu valodā iespējams izteikt pilnīgi visu. Tos, kuri tā nedomā, profesore aicina biežāk lasīt grāmatas, ieskatīties vārdnīcās un galu galā nodarboties ar valodas jaunradi, jo tā nav tikai rakstnieku vai valodnieku privilēģija. “Valodas nākotne būs atkarīga no tā, cik tā tiks lietota reālajā dzīvē visos līmeņos – gan valsts pārvaldē, gan pašvaldībās, gan saziņā ar sabiedrību, gan it īpaši ikviena iedzīvotāja sarunā ar savu kaimiņu, ar kolēģi. Nekā citādi,” skaidro Ina Druviete.
Bieži vien jaunus vārdus darina dažādu jomu speciālisti. To, vai jaunie vārdi “iedzīvosies”, nosaka visa sabiedrība. Profesore kā piemēru min no angļu valodas aizgūto vārdu “podkāsts”, ko latviešu valodā piedāvā dēvēt par aplādi, raidierakstu vai podraidi. Skaidrs, ka pēdējais no vārdiem izraisa drīzāk komiskas asociācijas.
Cilvēki izvēlas lietot vārdus, kas ir viņu valodas gaumei pieņemamāki.
Sava artava valodas bagātināšanā ir datorspeciālistiem. Druviete atgādina, ka daži no terminiem sākumā varbūt likušies dīvaini, bet nu sabiedrība ir pieradusi un tos lieto, piemēram, “lejupielāde”, “ekrānpults”. Datorlietotājiem labi pazīstamais vārds “pele” kalpo par apliecinājumu, ka ne vienmēr jārada jauni vārdi, ja jau esošiem iespējams piešķirt jaunu nozīmi.
Pandēmijas laikā liela sabiedrības daļa saziņai izmanto platformu “Zoom”. Profesore novērojusi, ka bieži vien sapulces šajā platformā tiek dēvētas par “zūmēšanos”, uzsverot šī vārda papildu semantiku – latviešu vārds “nozūmēt” netieši saistās ar “zūmēšanas” jēdzienu. Tā ir pašironija un sava veida protests pret pašreizējiem apstākļiem. “Šis ir ļoti jauks piemērs, lai parādītu, kā citas valodas vārds vispirms tiek adaptēts latviešu valodas sistēmā un pēc tam apaug ar interesantām nozīmes niansēm,” paskaidro Ina Druviete.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nākamo septiņu gadu periodā kā virsmērķi noteikusi latviešu valodas ilgtspējas nodrošinājumu, kā arī stiprināt tās lietojumu visā sabiedrībā un dažādās jomās, liecina IZM izstrādātās Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam, ko otrdien atbalstīja Ministru kabinetā.
IZM norādīja, ka valsts valodas politikas mērķi valsts attīstības kontekstā saistāmi ar indivīda attīstību un konkurētspēju, labklājības un dzīves kvalitātes nodrošināšanu un valodas un kultūras ilgtspēju. Latviešu valoda un kultūra ir gan latviešu nācijas identitātes pamats, gan arī Latvijas valsts nacionāli kulturālās identitātes pamats. Tāpēc tā ir kopēja vērtība visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, izcelsmes, dzimtās valodas, reliģijas un citiem apstākļiem.
“Valoda nav tikai saziņas vai informācijas līdzeklis, tā ir kultūrmantojuma sastāvdaļa, nacionālās literatūras izteiksmes līdzeklis, tilts starp paaudzēm, nacionālās identitātes un specifikas nesēja. Latviešu valoda ir mūsu nacionālās identitātes pamatiezīme,” pausts IZM pamatnostādnēs.
Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP) pauda, ka šodien apstiprinātās Valsts valodas pamatnostādnes ir pirmais dokuments, kurā konkrēti un skaidri pateikts, kāda ir valsts valodas loma. “Mums joprojām ir jārēķinās ar padomju okupācijas sekām visu Latvijas iedzīvotāju dzīvēs, tāpēc latviešu valoda ir kopēja vērtība visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, izcelsmes, dzimtās valodas, reliģijas un citiem apstākļiem,” sacīja ministre.
Ministrijā norādīja, ka valsts valodas politikas virsmērķis 2021.-2027.gadam ir nodrošināt latviešu valodas kā vienīgās konstitucionāli noteiktās valsts valodas ilgtspēju, tās lietojumu visās sabiedrības darbības jomās, sekmējot valodas izpēti un valodas resursu attīstību un digitalizāciju, stiprinot sabiedrības līdzdalību un individuālo atbildību valsts valodas politikas īstenošanā.
Tāpat viens no svarīgākajiem mērķiem ir nodrošināt vēsturisko latviešu valodas paveidu – latgaliešu rakstu valodas attīstību, kā arī lībiešu valodas saglabāšanu.
Latvijas valodas politikas pārvaldībai būtiskākie nākamajā septiņgadē risināmie jautājumi bus nepietiekami augsts latviešu valodas prestižs atsevišķās sociolingvistiskajās grupās un jomās un latviešu valodas lietojumam nepietiekama valodas vide. Proti, IZM ieskatā, septiņu gadu laikā ir novēršamas padomju okupācijas sekas sabiedrības lingvistiskajā uzvedībā, tā skaitā krievu valodas nepamatota pieprasīšana darba ņēmējiem, kas rada lingvistisko diskrimināciju darba tirgū.
Pie svarīgajiem aspektiem IZM norāda arī nepietiekamo finansiālo atbalstu latviešu valodniecības jomas ilgtspējai un konkurētspējai. Savukārt, mainoties tautskaites principiem un pārejot uz datu ieguvi no valsts reģistriem, vairs netiek uzkrāta vēsturiskā statistika par latviešu valodas izplatību un valsts iedzīvotāju dzimto un citu valodu prasmi visā Latvijas teritorijā. Līdz ar to IZM apņemas nodrošināt normatīvā bāze un rast tehniskus risinājumus, lai netiktu pārtraukta šo aktuālo datu regulāra ieguve un pilnvērtīgi varētu vērtēt un salīdzināt dinamikā valsts valodas izplatību Latvijā.
