Pēdējo 200 gadu laikā notika varens fenomens, saukts par urbanizāciju, taču urbanizācija pieder vecajai paradigmai. Mēs vairs nestrādājam fabrikās un neražojam preces – tā vietā mēs ražojam pakalpojumus. Brīdī, kad mēs pārgājām no produktu uz servisa ekonomiku, mēs jau bijām pārcēlušies no laukiem uz pilsētām. Un fabrikas, kurās mēs strādājām, piesārņoja pilsētas, un mums bija jāvelta daudz enerģijas un resursu, lai tās attīrītu un padarītu zaļākas, izveidojot tajās parkus, zaļās zonas utt.
Tagad līdz ar interneta ierašanos mūsu ikdienā mums ir pieejams “Wi-Fi” Latvijas laukos gluži tāpat kā Rīgas centrā. Un, ja dzīvoklis Rīgas centrā ir dārgāks nekā mājoklis laukos, tad – ja esmu gana gudrs, es varu tikt pat pie pils laukos! Un, ja laukos kļūst nedaudz garlaicīgi, jo man pietrūkst Rīgas restorānu un naktsklubu, es varu sapulcināt gudrākos un jautrākos Rīgas cilvēkus un pierunāt viņus pārcelties uz manu pili laukos. Un tieši to cilvēki arī dara, jo viņi to var.
Manuprāt, dienas, kad mēs salīdzinām laukus ar pilsētu, ir beigušās. Es uzskatu, ka urbanizācija ir vecs fenomens, kas pieder 19. gadsimtam, un tāpēc mēs virzāmies no īpašumtiesībām uz nomas tiesībām. Fiziskai adresei vairs nav jēgas. Vienīgi veci cilvēki raksta fiziskas vēstules. Mums, pārējiem, ir nepieciešams telefona numurs ar globālo kodu un e-pasta adrese. Digitālās adreses tevi padara daudz mobilāku – tu vari būt tik nomadisks, cik vien gribi.
Tātad mums būtu nomas ekonomika jāsaista ar ideju, ka mums vairs nav jādzīvo vienā vietā. Mēs varam pārvietoties, ceļot, redzēt vairāk, izbaudīt piedzīvojumu pilnu dzīvi, mums pat var būt vairāki partneri. Mēs to visu darīsim. Tas būs ļoti sarežģīti, mēs apmeklēsim terapeitus, lasīsim grāmatas, būs daudz cilvēku, kuri šajā plūstošajā dzīvesveidā būs krietni vien veiksmīgāki, bet mēs tur nonāksim, jo cilvēku instinkts ir arī nomadisks. Nepiesaistoties kam vienam uz visu mūžu, tas ļauj mums izbaudīt dažādāku pieredzi.
— Man nudien ir grūti iedomāties, ka latvietis savos paradumos tik ļoti varētu mainīties tuvāko 30 gadu laikā.
Pēdējo 10 gadu laikā latvieši ir kļuvuši labāki angļu valodas ziņā nekā vācieši un franči
— O, jūs mainīsieties! Zviedri bija tādi paši, bet nu viņi ceļo vienā laidā. Es domāju, ka arī Latvija kļūs par valsti, kur cilvēki sajūt savu dzimteni, mīlēs to vairāk par visu, ik pa laikam tur atgriezīsies, visi runās angliski, kas nu ir pasaules valoda, bet tāpat jūs aizvien runāsiet latviski. Ir lieliski, ja ir sava dzimtā valoda. Bet ir lieliski, ka ir globālā valoda, ko var izmantot, kad ceļo un sazinās ar ārējo pasauli. Zviedri aizvien savā starpā runā zviedriski, bet brīdī, kad kompānijā ir kāds nezviedrs, visi automātiski pārslēdzas uz angļu valodu. Un tas ir brīnišķīgi, jo tas parāda mūsu inteliģenci.
Deviņdesmitajos gados, kad es braucu uz Rīgu, neviens nerunāja angliski. Tikai 20 gadu laikā latvieši ir iemācījušies angļu valodu. Tā ir viena no ievērojamākajām paradigmas maiņām, ko es jebkad esmu redzējis. Tas ir iemesls, kāpēc es mīlu Baltijas valstis. Pēdējo 10 gadu laikā latvieši ir kļuvuši labāki angļu valodas ziņā nekā vācieši un franči. Un, ja tu komunicēsi angliski, tu varēsi dabūt labu darbu starptautiskā korporācijā.
Nacionālisms, urbanizācija un kapitālisms ir vecās paradigmas sasniegumi. Nu tam visam pievienojiet digitalizāciju, lai kļūtu par digitālajiem nomadiem. Un, ņemot vērā to, cik ātri Latvija adaptējās ES, ieviesa eiro un sāka mācīties angļu valodu, jūs nākotnē varat kļūt par digitālu superspēku. Jums tam ir visas nepieciešamās kvalitātes.
Lielās valstis būs tās, kurām tuvāko 30 gadu laikā radīsies problēmas. Mazajām valstīm viss būs kārtībā. Un šobrīd visas Baltijas valstis izdara pareizos lēmumus. Adaptējoties ārpasaulei, bet arī paturot spēcīgu piederības sajūtu savai izcelsmei un mājām. Jums veiksies – gan lokāli, gan globāli.
Lasi vēl: Portāls Delfi
Aleksandrs Bengts Magnuss Bards (dzimis 1961. gada 17. martā) ir zviedru mūziķis, autors, pasniedzējs, mākslinieks, dziesmu autors, mūzikas producents, televīzijas personība, reliģiskais un politiskais aktīvists un viens no Sintheist reliģiskās kustības dibinātājiem kopā ar savu līdzautoru Janu. Sēderkvists. Bards bija mūzikas grupas Army of Lovers dalībnieks.
Bards dzimis Medevi, Motalas pašvaldībā, Zviedrijā 1961. gada 17. martā. Pēc vidējās izglītības iegūšanas Bards studēja ASV un Amsterdamā, Nīderlandē. Dzīvojot Amsterdamā, daļu iztikas viņš nopelnīja kā seksa darbinieks. Bards atgriezās Zviedrijā, lai mācītos Stokholmas Ekonomikas augstskolā no 1984. līdz 1989. gadam. Papildus studijām ekonomikā viņš ļoti interesēja filozofiju un sociālo teoriju ar skaidru mērķi kļūt par filozofijas rakstnieku un pasniedzēju.