Baltijas somu un baltu valodu sakari ietiecas 3000 gadu senā pagātnē

Baltijas somu un baltu valodu sakari ietiecas 3000 gadu senā pagātnē

Mūsdienās visi lībieši runā latviski, bet latviešu valoda daudz ir aizguvusi no lībiešu valodas. Savukārt Baltijas (jūras) somu valodās jeb finnu valodās ir divi vai trīs simti aizguvumu no baltu valodas, kuras runātāji savu valodu nomainīja uz finnu pirmvalodu jau pirms pāris tūkstošiem gadu.

Latvietis, kas apgūst somu valodu, drīz sastop vārdus, kas izklausās pazīstami, lai gan urāliešu valodām piederīgā somu valoda un indoeiropiešu valodām piederīgā latviešu valoda nebūt nav radniecīgas. Daudzi vārdi ir kopīgi aizguvumi no kādām kaimiņu valodām, tādi kā nauda un nauta ’liellops’ no senskandināvu valodas, grāmata un Raamattu ’Bībele’ no senslāvu valodas, burkāns un porkkana no lejasvācu vai krievu valodas. Pāris simti latviešu valodas vārdu tomēr ir mantoti tieši no kādas Baltijas somu valodas, proti, senlībiešu valodas, kurā līdz krusta kariem runāja visā Rīgas jūras līča piekrastē. Lielu daļu šo vārdu pazīst tikai atsevišķos dialektos, bet to pētnieks Valdis Zeps raksta, ka aptuveni astoņdesmit no šiem vārdiem ir iekļuvuši arī literārajā latviešu valodā.

Daudziem no lībiešu valodas nākušiem vārdiem ir somu valodā atbilsme (ekvivalents), kuru latvietis var saprast, jau pirmo reizi dzirdot vai redzot.

Tādi ir, piemēram, keksi ’ķeksis’, kirstu ’šķirsts’, lounas ’launags; dienvidrietumi’, maksu ’maksa’, nuija ’nūja’, paijata ’paijāt’, poika ’puika, dēls’, purje ’buŗa’, selkä ’mugurs; selga’, sieni ’sēne’, soimata ’zaimot’ un teräs ’tērauds’, kā arī zivju nosaukumi kiiski ’ķīsis’, salakka ’salaka’, siika ’sīga’ un taimen ’taimiņš’. Citu nozīme ir mainījusies vai nu somu vai latviešu valodā: laiva ir ’kuģis’, maja ’būda’ un (vedenpaisumus ’ūdensplūdi’. Pohja ’apakša, dibens, pamats’ ir pamatā izteicienam iet bojā un vajaa ’nepilns’ verbam vajadzēt. Bez valodas vēstures pētījumiem mums droši vien neienāktu prātāt, ka kāzas atbilst somu valodas vārdam kansa ’tauta’ un puķe – vārdam putki ’caurule, stobrs’. Proti, kansa agrāk ir apzīmējis arī biedru, savukārt putki sākotnēji apzīmējis tikai ’augu ar dobu stumbru’. Visbiežāk lietotais lībiešu valodas aizguvums latviešu valodā tomēr ir vai, lai gan somu vārdu vai lieto tikai jautājumos ar izvēlēm: Haluatko teetä vai kahvia? ’Vai tu gribi tēju vai kafiju’.

Lībiešu valoda ir vistālāk uz dienvidiem lietotā Baltijas somu valoda. Lībiešu krastā Kurzemes pašos ziemeļos pēdējie tās runātāji saglabājās līdz pat tūkstošgades mijai.

Līdz 19.gs. lībiešu valodā runāja arī Vidzemē, Salacas upes krastos. Dzelzs laikmeta beigās lībieši vēl bija liela un spēcīga cilts, līdz 13. gs. gan krusta kari, gan bada gadi veica savus posta darbus teju visā tagadējās Latvijas teritorijā. Tikai austrumos spēcīga saglabājās latgaļu cilts, kas pēcāk apdzīvoja lielāko Latvijas daļu. Senlatgaļu valoda ir tagadējās latviešu valodas pamatā, bet uz vārdu krājumu un gramatiku savu ietekmi ir atstājušas gan teritorijā agrāk dzīvojušās baltu ciltis, kā kurši, sēļi un zemgaļi, gan arī Baltijas somu valodām piederošā lībiešu valoda. Apgabalā, ko senāk apdzīvoja lībieši, ir radies latviešu valodas dialekts, ko dēvē par lībiešu vai tāmnieku dialektu.

Uz senlatgaļu valodas bāzes ir radusies arī mūsdienās Latvijas austrumu daļā runātā latgaliešu valoda, ko savukārt ir ietekmējušas slāvu valodas: poļu, baltkrievu un krievu. Daudziem aizguvumiem no lībiešu valodas nav atbilsmes latgaliešu valodā, jo tie ir radušies jauno apmetņu laikā, kas sekoja krusta karu katastrofai, vai pat vēl vēlāk. Tie daži vārdi, kas ir sasnieguši latgaliešu valodu, iespējams, ir aizgūti no lībiešu valodas jau agrāk. Iedalīšanu apgrūtina tas, ka daudzi no lībiešu valodas cēlušies vārdi, šķiet, ir nokļuvuši latgaliešu valodā vēlāk, kā aizguvumi no latviešu valodas dialektiem vai literārās valodas.

Tāds pats dalījums attiecas uz tām latviešu valodas fonētikas un gramatikas iezīmēm, par kurām uzskata, ka tās radušās Baltijas somu valodu ietekmē. Vecs fenomens ir vārdu pirmās zilbes uzsvēršana: tas latviešu un latgaliešu valodas skaidri atšķir no lietuviešu valodas, kurā ir saglabājies oriģinālāks, staigājošs vārda uzsvars. Jaunāka iezīme, kas aizgūta no Baltijas somu valodām, ir, piemēram, piederības izteikšanas struktūra man ir, kam atbilst indoeiropiešu valodās ierastāks piederību izsakošs darbības vārds latgaliešu (as tuŗu) un lietuviešu valodās (aš turiu).

Vairāki vārdi ir izplatījušies arī otrā virzienā – no baltu valodām Baltijas somu valodās, bet to vēsture ir citāda. Visvairāk baltu izcelsmes vārdu un gramatikas iezīmju ir lībiešu valodā astoņsimt gadu ilgās, spēcīgās latviešu ietekmes dēļ. Igauņu un ugaļu jeb dienvidigauņu valodās savukārt ir vien saujiņa aizguvumu no latviešu valodas, bet gan igauņu, gan lībiešu valodās ir arī daži aizguvumi no vēlā dzelzs laikmeta senkuršu valodas, un dienvidigauņu valodā savukārt – no senlatgaļu valodas. Tiem papildus Baltijas somu valodās tomēr ir vēl 200–300 ļoti senu vārdu, kas no baltu valodu saimes ir aizgūti jau finnu pirmvalodā jeb Baltijas somu valodām kopīgajā pirmvalodā.

Valoda, no kuras baltu vārdi ieceļojuši finnu pirmvalodā, nav mūsdienu baltu valodu – latviešu, latgaliešu un lietuviešu valodu – tieša priekštece, un zināmajās baltu valodās nav īsti redzama finnu pirmvalodas ietekme.

Tikai viens baltu vārds, lietuviešu šeškas, latviski sesks, varētu būt tikpat vecs aizguvums no finnu pirmvalodas, no kuras tas ir mantots, piemēram, karēļu valodas formā heähkä.

Kultūrvēsturiski kažokzvēra nosaukums atbilstu kā aizguvums no ziemeļu kaimiņiem. Aizguvumam ir jābūt senam, jo lietuviešu valodas š un latviešu valodas s atbilst Baltijas jūras somu valodas h. Tās pašas skaņu attiecības novērojamas arī finnu pirmvalodas baltu aizguvumos, kā heinä un herne, kuru sākotnējām formām atbilst lietuviešu šienas un žirnis, latviešu siens un zirnis.

Finnu pirmvalodā mūsu ēras sākumā vēl bija no urāliešu pirmvalodas mantota š skaņa, kas kļuva par h drīz pēc tam, kad izbeidzās kontakti ar baltiem. Šī pasaules valodās parastā skaņas attīstība tagad notiek, piemēram, zviedru valodā, kur sköta tiek gandrīz jau izrunāts kā [hö:ta], lai gan Somijas zviedri to joprojām izrunā kā [šö:tta]. Baltu š un ž tātad iekļuva aizguvumos kā š (balsīgā ž) finnu pirmvalodā nebija, bet pēc tam visi finnu pirmvalodas š kļuva par h. Latviešu valodā baltu š un ž savukārt vēlāk kļuva par s un z (tāpat kā palatalizētie ś un ź kļuva par jauniem š un ž), bet arhaiskajā lietuviešu valodā arī tie ir saglabājušies.

Dažādas skaņu izmaiņas ir novedušas pie tā, ka vairākus senus baltu aizguvumus vairs nav viegli piesaistīt baltu valodas vārdiem, nezinot skaņu attīstības vēsturi. Piemēram, hammas un latviešu valodas zobs neizklausās diez ko līdzīgi, bet abi ir cēlušies no sākotnējās baltu formas *žambas, kas finnu pirmvalodā tika aizgūts formā *šampas. Tādā pašā veidā baltu pirmvalodas am vai an pārstāv latviešu valodas o (ko izrunā kā [ua]) vārdos zoss un kokle, no kuru finnu pirmvalodā ir aizgūti hanhi un kannel. Regulāras skaņu izmaiņas vienu un to pašu skaņu maina vienādi visā valodas vārdu krājumā, un uz tā balstās apgalvojums, ka aizvēsturiskas vārdu aizgūšanas attiecības ir iespējams rekonstruēt; lai gan zobs nevarētu būt lībiešu aizguvums no vārda, kas atbilst somu hammas, jo senlībiešu vārda sākumā nebija z līdzīgas skaņas.

Vārdus, kuros valodas vēsturei zināmajā laikmetā nav notikušas skaņu izmaiņas, tomēr ir grūti pieskaitīt vienam vai otram periodam. Šādos gadījumos etimologi parasti drošības pēc apskata vārda izplatību jeb atbilsmes radniecīgās valodās. Latviešu valodas aizguvumiem no lībiešu valodas parasti ir atbilsmes urāliešu valodās, bet, protams, ne indoeiropiešu valodās, un savukārt finnu pirmvalodas aizguvumiem no baltu valodas, saprotams, viss ir pretēji. Indoeiropiešu valodu atbilsmju dēļ mēs zinām, ka, piemēram, napa un vako ir aizguvumi no baltu valodas, nevis latviešu valodas naba un vaga – aizguvumi no lībiešu valodas. Bieži aizguvumi ir aizgūti arī sākotnējā valodā: piemēram, somu valodas vārds laiva ir aizgūts finnu pirmvalodā no senģermāņu valodas, un vēlāk, senlībiešu laikā, tas ir aizgūts tālāk latviešu valodā. Ja vārdam, kas izklausās līdzīgs, nav drošu atbilsmju radniecīgās valodās vai nav skaidri zināma aizgūšanas etimoloģija, virzienu, kurā tas aizgūts, ir grūti noteikt. Šādi vārdi ir, piemēram, joutaa un latviešu jauda, kā arī somu laiska un latviešu laisks.

Pārsteidzoši daudziem no vecajiem somu valodas baltu aizguvumiem, neskatoties uz vairāk nekā divu gadu tūkstošu vecumu, ir atbilsme latviešu valodā, kas apzīmē gluži to pašu: āboliņš ~ apila, auns oinas, cimds kinnas, cirvis kirves, dadzis takiainen, dārzs tarha, dzeltens keltainen, gabals kappale, kakls kaula, kāpt kavuta, kauss kauha, kokle kannel, lāpsta lapio, lasis lohi, lieks liika, liess laiha, mežs metsä, naba napa, putra puuro, rats ratas, salna halla, sāls suola, sarma härmä, siena seinä, siens heinä, siksna hihna, slota luuta, strazds rastas, tāss tuohi, taure torvi, tilts silta, tūkstotis tuhat, tukšs tyhjä, vaga vako, vasks vaha, vēl vielävilna ~ villa, zirnis herne, zobs hammas un zoss hanhi. Daži aizgūšanas izskaidrojumi, neraugoties uz to, ka vārdi apzīmē vienu un to pašu, ir neskaidri: piemēram, putnu vārdi cīrulis ~ kiuru un dzeguze ~ käki abās valodās varētu būt arī onomatopoētiski. Vārdiem hautoa ’sautēt’, parta bārda’, talkoot ’talka’ un terva ’darva’ ir arī iespējamas nebaltiskas etimoloģijas.

Vārdu nozīmju izmaiņas nav regulāras tādā pašā veidā kā skaņu izmaiņas, bet arī tās notiek, sekojot noteiktiem likumiem: piemēram, konkrētas nozīmes bieži kļūst par abstraktām, bet abstraktas – reti kad par konkrētām. Vārda nozīmes attīstību etimologi parasti pierāda ar paralēliem jeb blakus gadījumiem citās valodās. Pierādījumi nav nepieciešami nelielām vārda nozīmes izmaiņām, kā vārdos āda ~ vuota ’dīrāta āda’, bārt parjata ’nomelnot’, ceļš keli ’ceļu stāvoklis’, irt irrota ’atdalīties’, lauzt louhia ’izraut’, lāva lava ’lecekts; estrāde’, mērkt märkä ’slapjš’, post puhdas ’tīrs’, silts helle ’svelme’, stūris syrjä ’mala’ un vadzis vaaja ’ķīlis’. Diezgan saprotami droši vien ir arī ar paralēlām nozīmēm pierādāmie baltu aizguvumu skaidrojumi vārdiem āzis vuohi ’kaza’, cepure kypärä ’bruņucepure, ķivere’, cērme käärme ’čūska’, cik kaikki ’viss’, kaimiņš kaima ’vārdabrālis, -māsa’, klēpis lieve ’(apģērba) apakšmala’, plaukts lauta ’dēlis’, saime heimo ’cilts’ šķērs karsas ’šķībs, slīps’, vāks vakka ’ciba; pūrs’ un vaļa väljä ’ērts, brīvs’, bet vairāki zinātnieki tic arī apšaubāmākas nozīmes sakarībām vārdos balva palvoa ’dievināt, cienīt’, biedrs ~ peura ’briedis’, kakts kohta ’vieta’,  osa ansa ’lamatas, slazds’, sāns huone ’istaba’ un zirgs härkä ’vērsis’. Vārdi daba ~ tapa ’paradums; veids’ pērkons perkele ’velns’ un plats lattea ’plakans’ ir apstrīdami kā aizguvumi no baltu valodām citu iemeslu dēļ.

Iepriekš uzskaitīju aizguvumus no baltu valodām, kuriem ir parasta atbilsme gan somu, gan latviešu literārajās valodās. Daudzi seni vārdi tomēr ir saglabājušies tikai dialektos un nekad nav iekļuvuši literārās valodas vārdu krājumā. Turklāt tāpat kā latviešu valodā ir aizguvumi no lībieši valodas bez atbilsmes somu valodā, tā arī Baltijas jūras somu valodās ir aizguvumi no baltu valodām, kuru atbilsme latviešu valodā ir izzudis. To īstenībā ir diezgan daudz.

Avots: Ir.lv. Visu rakstu lasiet šeit.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s