Pirms 30 gadiem, 1988. gada 6. oktobrī Latvijas PSR Augstākā padome (AP) sabiedrības spiediena ietekmē pieņēma lēmumu “Par latviešu valodas statusu”.
Tobrīd par prasību piešķirt latviešu valodai valsts valodas statusu LPSR teritorjā jau bija parakstījušies vairāk nekā 350 tūkstoši Latvijas PSR iedzīvotāju.
Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā, kur latviešu īpatsvars bija tikai 52% no visa iedzīvotāju skaita, tas patiešām bija “būt vai nebūt” jautājums.
Latviešu valoda tobrīd jau vairs nebija tālu no “ķēķa valodas”, jo sabiedriskajās vietās, uzņēmumos un valsts iestādēs, īpaši Rīgā, absolūti dominēja krievu mēle.
Tāpēc LPSR AP lēmumā bija teikts: “Nodrošināt latviešu valodas vispusīgu attīstību un mācīšanu, garantēt tās lietošanu valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās un to lietvedībā. Saskarsmē ar valsts orgāniem, iestādēm un organizācijām nodrošināt pilsoņiem pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu valodu.”
ES Pamattiesību hartā minēts: “Eiropas valodas ir vienlīdz vērtīgas un cienījamas un veido neatņemamu Eiropas kultūras un civilizācijas daļu”.
Ne velti Eiropas Savienības moto ir “Vienoti daudzveidībā”.
Avots: Latvijas Avīze